Viņai viss bija daudzmaz, kā nākas, - vismaz pati tā apgalvoja gan sev, gan ziņkārīgajiem citiem. Divi bērni, patiešām normāls vīrs un gadu gaitā iegūta sadzīvošanas prasme, kas ļāva ikdienu pavadīt bez postošiem ekscesiem.
„Redzi,” viņa stāsta, „mums pat mīlestība nekur tā pa īstam nebija zudusi, ja vien es vispār māku definēt, kas ir mīlestība. Mēs joprojām pārdzīvojām viens par otru, joprojām rūpējāmies, rēķinājāmies. Joprojām mums mēdza sāpēt, ja gadījās sastrīdēties. Kad bērni vēl bija mazi, jutos atkarīga gan no vīra, gan no nesaskaņām – katrs nopietnāks strīds dzina izmisumā, jo nevarēju iedomāties, kā varēšu turpināt dzīvot un ņemties ar zīdaiņiem, ja nu viņš izdomā iet prom.
Bet kad bērni pieauga... es pieļauju, ka tā varētu būt daudzām sievietēm – paaugušies bērni vairo patstāvību, pašapziņu, pārliecību par saviem spēkiem. Tātad, kad viņi paaugās, es vairs nebaidījos no šķiršanās. Strīdu laikā man daudz vairāk sāpēja kas cits – pati nesaskaņas būtība, fakts, ka mēs, divi nobrieduši cilvēki, tomēr neesam spējīgi rast kompromisu tā banālā iemesla pēc, ka sieviete IR atšķirīga no vīrieša un sievišķā domāšana PATIEŠĀM atšķiras no vīrišķās. Tā man šķita tik kliedzoša netaisnība, ka brīžiem biju gatava dzīvot atsevišķi kaut vai tādēļ vien, lai nebūtu jāmokās ar pārdomām par cilvēces dalījumu divās sugās. Un tomēr – šķirties nebija ne mazākā iemesla. Vienīgās nesaskaņas bija tik principiālas, ka skartu mani ikvienās citās attiecībās ar ikvienu citu vīrieti. Savukārt vienatnē dzīvot es nebiju pieradusi un negribēju arī.
Un tad es netīšām iepazinos ar Viņu. Kādu citu. Kādu, kas man likās ideāls. Kādu, kurš sarunās saprata mani, kuru sapratu es. Mēs tikāmies vien pāris reižu, bet ar to pietika, lai man aizbrauktu jumts. Nē, ne jau tā postoši un pavisam – es vienkārši drrrausmīgi samīlējos. Ne tā, lai skrietu pakaļ un kristu apskāvienos, nē. Viņš bija precēts, es arī, viņš bija prātīgs un uzticīgs, es arī. Mēs pat nepieskārāmies viens otram, un lielākais, kas ar mums notika, bija skatīšanās vienam otra acīs, cik ilgi vien var izturēt. Vairāk nekas. Pat ne vārdi par patikšanu. Nekas personisks. Pāris reižu pie kafijas tases, un gaiss kā piestīgrots. Nekā cita.
Tomēr šie mirkļi man palīdzēja nest tālāk ikdienu. Katru reizi, kad man ģimenē sāpēja, es varēju atgriezties atmiņās par šīm pāris bijuši-nebijušām reizēm. Katru reizi, kad man vajadzēja nomierināties un ievilkt elpu, lai nelēktu pa gaisu un nepakotu iedzīvi čemodānos, es atcerējos viņu, sāku fantazēt, kā būtu, ja būtu, un... nomierinājos. Un paliku, kur esmu.
Viņš man bija kā tāda skaistā zvaigzne – tāds puisis ar sāpi, kurš tomēr paliek uzticīgs savai sievai. Tāds cēlais. Tāda mana vienīgā otrā pusīte, kas nav pieejama, un tāpēc man nav kur skriet prom no tā, kas man jau ir. Jo ko gan citu lai es meklētu, ja reiz otro pusi esmu atradusi? Un kur lai gan es skrietu, ja šī puse nav pieejama? Tādas smeldzīgi saldas fantāzijas, kas glāba mani no dzīves tumšajiem mirkļiem. Fantāzijas, ko slēpu no visiem – pat labākajām draudzenēm.
Un tad kādu dienu viena draudzene, mazliet ieķibinājusi, nolēma izkratīt sirdi. Par savu mīļāko – nu, puisi, ar kuru viņai šad tad esot sekss, nekas vairāk. Tas esot kaut kāds diezgan liels kretīns, kurš jau gadiem nekaunīgi krāpj sievu, un viņa vienīgā labā īpašība esot tā, ka viņš patiešām mīlot savus bērnus. Kamēr viņa nenosauca mīļākā vārdu, es piekrītoši māju ar galvu un šausminājos, kā gan zeme tādus riebekļus nes. Bet, kad viņa nosauca savu gultasbiedru vārdā...
Zini, tā sāpējis man laikam nekad dzīvē nav. Ar vienu vārdu es pazaudēju visu, kas man palīdzēja dzīvot. Izturēt. Cerēt. Ticēt neiespējamajam. Ticēt ideālam. Draudzene tā arī nesaprata, kāpēc es zibenīgi pieplaku šņabja pudelei. Bet es neesmu atguvusies vēl joprojām. Mana dzīve kopš tās dienas ir uz pusi tukšāka. Dīvaini, vai ne? Ka var atņemt to, kā nav un patiešām kļūst mazāk.”
