Tas vien, ka es varu apraudāties tikai domājot vien par to, cik vakardiena bija superīga, cik labi visi kopā atpūtāmies, cik mēs esam stiprs kolektīvs un pēc šādiem pasākumiem kļūstam tikai arvien stiprāks, tas vien... Labāku atalgojumu laikam nevar vēlēties. Ja agrāk es vēl šaubījos, kas ir svarīgāks - alga vai kolēģi, tad šobrīd es viennozīmīgi varu teikt - KOLĒĢI ir miljards reizes svarīgāki par atalgojumu. Ar šādiem kolēģiem es jūtos kā miljonāre, jo viņu devums manā labsajūtā, manā pašapziņā, manā attīstībā, dzīves izpratnē u.t.t, u.tjp., nav novērtējams naudas izteiksmē. Protams, var runāt par visādiem izņēmumiem un bez algas vispār jau arī taču nevar iztikt. Bet es par laimi esmu tādā situācijā, ka ar šādu algu varu tomēr iztikt, lai gan vienmēr jau gribas lielāku, bet bez šādiem kolēģiem es vairs nevaru iztikt. Tik atklāti, tik patiesi, tik lieliski, tik sirsnīgi! Tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms, kaut kas apbrīnojams, kaut kas tik ļoti..., nu tik...Jā, atkal sāku raudāt. No aizkustinājuma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru