Nav brīnums, ka manī ieviesusies vēlmīte spēlēt klavieres un visu laiku urķē mani no iekšpuses, vēl jo patīkamākāk svētdienu rītos pamosties ar klavieru skaņām, kas nāk no augšējā stāva kaimiņienes :)
Un tikai tagad, rāpjoties no tās bedres ārā, es saprotu, cik ļoti man tā visa bija pietrūcis.
Eh, dzīve taču ir skaista, vai ne?