Jap, Payback - its a bitch.
Viss, pilnīgi VISS, ko esi teicis, vai darījis, vai kaut tikai domājis un sev iegalvojis - tas viss nāk atpakaļ pie Tevis ar bumeranga precizitāti. Par visu šajā dzīvē ir jāatskaitās, jābūt atbildīgam, par ko Tu dari, jābūt gatavam atbildēt par saviem vārdiem.
P.S. Laikam mans jaunības maksimālisms beidzot ir norimis pavisam. Esmu kļuvusi uzmanīgāka un izvērtēju visu apkārt notiekošo daudz vairāk. Jā, jo pienācis mans atmaksas laiks. Bet es zinu, ka pienāks arī mans laiks, kad es varēšu kā Mels Gibsons atdarīt tiem, kas man ir nodarījuši pāri. Un kas var būt saldāks, kā pastāvēt par saviem principiem, neskatoties uz to, ko par to domā apkārtējie.
trešdiena, 2010. gada 28. aprīlis
piektdiena, 2010. gada 23. aprīlis
Thank God it's Friday!
Ah, sagribējās pasēdēt skolas kafejnīcā. Nu kad tad vēl : ) Drīz jau viss būs garām un tā arī šeit neesmu nākusi pēc sagatavošanās kursu beigām. Un šeit izrādās pat var dabūt svaigi spiestu burkānu sulu, jeej. Jā, drusku man ir tāds sentiments piemeties pēdējā laikā. Drusku? Ja jau pat zvanīju mammai, lai beidzot (nu jau būs 5 gadi kā pagājuši! Ārprāts, cik daudz!) pateiktu PALDIES par to, ka piespieda mani pabeigt mūzikas skolu.
Nodevu prakses pārskatu, kā arī izdevās sarunāt, ka aizstāvēšu trešdien, neskatoties uz to, ka iesniedzu vēlāk, kas nozīmē arī to, ka nopelnīju 12 latus par protokolu, kas būtu jāmaksā, ja vēlāk aizstāvētu. Jā, es apzināti lietoju vārdu NOPELNĪJU, nevis IETAUPĪJU. Iemācījos to no sava dārgā kolēģa. Tādi ieradumi ir diktam lipīgi.
Dzirdot, kā skolas virtuvē mazgā traukus, atcerējos arī, kā pēc 12.klases mammai uzstājīgi atkārtoju, ka es netaisos vasarā palikt Kuldīgā un mazgāt traukus kaut kādā kafejnīcā. Protams, ka labāk būtu kaut kāds darbs nevis nekas, bet es ietiepos. Un labi vien ir, jo pēc mēneša jau sāku strādāt Rīgā, kur satiku arī tos liktenīgos savus tagadējos priekšniekus. Arī uz Lietuvas Seesamdienām mans toreizējais draugs negribēja laist, bet es ietiepos un aizbraucu. Un kā man atzinās viens no tagadējiem priekšniekiem, tieši tur viņš sapratis, ka es esot „ņemama” (kā darbiniece protams :D). Jā... Atmiņas, atmiņas... Nekas nenotiek tāpat vien. Ar sev tuviem cilvēkiem es tāpat vien nestrīdētos. Tikai tad, ja zemapziņa man saka priekšā – nāks kas labāks. Tāpat arī tagad – es zinu, ka ar mani notiks brīnumainas lietas.
Bet šodien, aprīļa beigās, baudīt sniegu – tā jau ir eksotika. Lai neteiktu vairāk. Un es to patiešām izbaudīju. Jo brīžos, kad eju pa Rīgas ielām un man austiņās skan lieliska mūzika, es it kā saplūstu ar pilsētu. Eju, smaidu, atliecu galvu un ļauju, lai pārslas krīt tieši sejā. Es vienkārši izdejoju Rīgas ielas. Man nevajag neko vairāk, ja varu no darba aiziet līdz skolai ar kājām, pēc tam no skolas līdz centram ar kājām. Zinu, ka pa ceļam varu ieiet nezināmās vietās un varēšu atrast tur, ko man vien vajadzēs. Tad es pilnībā nomierinos un esmu atkal gatava mesties iekšā jaunos darbos un nedarbos, piedzīvojumos un pārdzīvojumos.
Tā nu es arī veidojos, Rīgas vēju apbružāta. Laikam tāpēc es tik ļoti priecājos un izbaudu reizes, kad kāds paņem mani paspārnē, samīļo, pasniedz roku, paver durvis... Tik viegli paliek, jo saprotu, ka tomēr neesmu viena pati pret visu pasauli. Es taču esmu tik pieradusi visu pati, pati, pati. Nu gluži kā tajā bērnu dziesmiņā par mazo Dacīti.
Un jau spīd saule. Rīgas apstākļu maiņas ir tieši tikpat pēkšņas, cik manas garastāvokļa pārvērtības. Mans pulss saplūst ar Rīgas pulsu. Iedegas zaļais – jā, es esmu brīva, vari mēģināt, bet – lūk, kur jau iedegas dzeltenais un mirklis ir garām, nokavēji. Atkal snieg.
Nav brīnums, ka uznāk sentiments. Šo gandrīz piecu gadu laikā, kopš esmu pilsētā, esmu tikpat ļoti mainījusies, cik pati Rīga. Tik daudzas vietas rekonstruētas, pārtaisītas, uzlabotas, tik daudz kas ir pazudis, tik daudz kas nācis vietā. Šodien redzēju zemās grīdas tramvaju izmēģinājuma braucienā. Kas mani jauns sagaida?
Nodevu prakses pārskatu, kā arī izdevās sarunāt, ka aizstāvēšu trešdien, neskatoties uz to, ka iesniedzu vēlāk, kas nozīmē arī to, ka nopelnīju 12 latus par protokolu, kas būtu jāmaksā, ja vēlāk aizstāvētu. Jā, es apzināti lietoju vārdu NOPELNĪJU, nevis IETAUPĪJU. Iemācījos to no sava dārgā kolēģa. Tādi ieradumi ir diktam lipīgi.
Dzirdot, kā skolas virtuvē mazgā traukus, atcerējos arī, kā pēc 12.klases mammai uzstājīgi atkārtoju, ka es netaisos vasarā palikt Kuldīgā un mazgāt traukus kaut kādā kafejnīcā. Protams, ka labāk būtu kaut kāds darbs nevis nekas, bet es ietiepos. Un labi vien ir, jo pēc mēneša jau sāku strādāt Rīgā, kur satiku arī tos liktenīgos savus tagadējos priekšniekus. Arī uz Lietuvas Seesamdienām mans toreizējais draugs negribēja laist, bet es ietiepos un aizbraucu. Un kā man atzinās viens no tagadējiem priekšniekiem, tieši tur viņš sapratis, ka es esot „ņemama” (kā darbiniece protams :D). Jā... Atmiņas, atmiņas... Nekas nenotiek tāpat vien. Ar sev tuviem cilvēkiem es tāpat vien nestrīdētos. Tikai tad, ja zemapziņa man saka priekšā – nāks kas labāks. Tāpat arī tagad – es zinu, ka ar mani notiks brīnumainas lietas.
Bet šodien, aprīļa beigās, baudīt sniegu – tā jau ir eksotika. Lai neteiktu vairāk. Un es to patiešām izbaudīju. Jo brīžos, kad eju pa Rīgas ielām un man austiņās skan lieliska mūzika, es it kā saplūstu ar pilsētu. Eju, smaidu, atliecu galvu un ļauju, lai pārslas krīt tieši sejā. Es vienkārši izdejoju Rīgas ielas. Man nevajag neko vairāk, ja varu no darba aiziet līdz skolai ar kājām, pēc tam no skolas līdz centram ar kājām. Zinu, ka pa ceļam varu ieiet nezināmās vietās un varēšu atrast tur, ko man vien vajadzēs. Tad es pilnībā nomierinos un esmu atkal gatava mesties iekšā jaunos darbos un nedarbos, piedzīvojumos un pārdzīvojumos.
Tā nu es arī veidojos, Rīgas vēju apbružāta. Laikam tāpēc es tik ļoti priecājos un izbaudu reizes, kad kāds paņem mani paspārnē, samīļo, pasniedz roku, paver durvis... Tik viegli paliek, jo saprotu, ka tomēr neesmu viena pati pret visu pasauli. Es taču esmu tik pieradusi visu pati, pati, pati. Nu gluži kā tajā bērnu dziesmiņā par mazo Dacīti.
Un jau spīd saule. Rīgas apstākļu maiņas ir tieši tikpat pēkšņas, cik manas garastāvokļa pārvērtības. Mans pulss saplūst ar Rīgas pulsu. Iedegas zaļais – jā, es esmu brīva, vari mēģināt, bet – lūk, kur jau iedegas dzeltenais un mirklis ir garām, nokavēji. Atkal snieg.
Nav brīnums, ka uznāk sentiments. Šo gandrīz piecu gadu laikā, kopš esmu pilsētā, esmu tikpat ļoti mainījusies, cik pati Rīga. Tik daudzas vietas rekonstruētas, pārtaisītas, uzlabotas, tik daudz kas ir pazudis, tik daudz kas nācis vietā. Šodien redzēju zemās grīdas tramvaju izmēģinājuma braucienā. Kas mani jauns sagaida?
Man vēl ceturtdiena...
Tā mācījusies laikam esmu tikai dažas reizes dzīvē. Kad gatavojos augstskolas iestājeksāmenam, kad vēl šī gada janvārī mācījos kvalifikācijas eksāmenam (tā pārbijusies laikam biju pirmo reizi) un šonedēļ. Pat hokeja pārbaudes spēli skatījos bez skaņas un ieslēdzu skaņu tikai tad, kad interesantus momentus pamanīju, lai dzirdētu, ko komentētāji saka.
Beidzot, beidzot, beidzot... Pabeidzu prakses pārskatu. Nu it kā. Tā ar galiem... Ir tikai 22 lpp. un no debitoru nodaļas, kurai vien vajadzētu sastādīt pusi no darba (15.lpp.) ir tikai 5 lpp., bet neko darīt... Rīt braucu uz darbu drukāt, pēc tam iesiet, pēc tam izņemt protokolu, pēc tam nodot, varbūt pat izdosies izlūgties, lai man ļauj nākamnedēļ aizstāvēt. Pēc noteikumiem gan būtu jābūt 7 dienām, lai recenzents var izlabot... Tad jau redzēs...
Atcerējos vēl vienu lielisku motivāciju – varēšu daudzus vakarus pavadīt revidējot skapjus – jau šodien meklējot konkrēto mācību materiālu, atradu kaudzīti ar papīriem, ko var izmest. Tik ļoti gribas visu sakārtot, izlidināt lieko, ieviest ko jaunu. Tāda pārkārtošana un sakārtošana palīdz arī sevi sakārtot.
Viss... Eju gulēt. Rīt agri jāceļas.
Beidzot, beidzot, beidzot... Pabeidzu prakses pārskatu. Nu it kā. Tā ar galiem... Ir tikai 22 lpp. un no debitoru nodaļas, kurai vien vajadzētu sastādīt pusi no darba (15.lpp.) ir tikai 5 lpp., bet neko darīt... Rīt braucu uz darbu drukāt, pēc tam iesiet, pēc tam izņemt protokolu, pēc tam nodot, varbūt pat izdosies izlūgties, lai man ļauj nākamnedēļ aizstāvēt. Pēc noteikumiem gan būtu jābūt 7 dienām, lai recenzents var izlabot... Tad jau redzēs...
Atcerējos vēl vienu lielisku motivāciju – varēšu daudzus vakarus pavadīt revidējot skapjus – jau šodien meklējot konkrēto mācību materiālu, atradu kaudzīti ar papīriem, ko var izmest. Tik ļoti gribas visu sakārtot, izlidināt lieko, ieviest ko jaunu. Tāda pārkārtošana un sakārtošana palīdz arī sevi sakārtot.
Viss... Eju gulēt. Rīt agri jāceļas.
trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis
Trešdiena (neliela atkāpe)
Kā man patīk mājas režīms :) Pirmām kārtām, es ietaupu jau divas stundas, ko parasti pavadu ceļā. Tagad varu celties deviņos un sākt jau rosīties. Šodien gan tāds atslābums iestājies pēc vakardienas skriešanas. Tad nu es nespēju atrauties no vakar iesāktās grāmatas. Reti kuru grāmatu es lasu tā uzreiz no vāka līdz vākam. Bet „Kāpēc Tu raudāji?” es tulīt jau būšu pabeigusi. Vēl palikusi maza daļiņa, ko vakarā pirms gulētiešanas pabeigt. Tiešām bija grūti atrauties, grāmatas nodaļas, kā puzle sajaukta un tu lasi un visu laiku koncentrējies, lai tās saliktu pareizajās vietās.
Par vidusskolas gadiem, par naivumu, par bailēm, par naidu, par neizpratni, par dusmām, jā, protams, par mīlestību... Kā vispār var tik precīzi uzrakstīt sajūtas? Varbūt tāpēc kādam šī grāmata varētu likties nesakarīga, jo sajūtas un domas raksturot ir tik grūti... Grāmatas varone Katrīna arī sāka rakstīt tad, kad viņas sirds bija pilna. Iespējams arī tāpēc es esmu sākusi rakstīt. Tas viss, kas man norisinās, galvā, sirdī... To vispār pat nav iespējams izteikt kādam! Un tad visvieglākais ir apsēsties un kaut ko uzrakstīt. Nu vismaz kaut ko. Un paliek vieglāk. Vai tāpēc raksta arī pati Dace R.? Nezinu. Bet man ļoti patīk tas vieglums un patiesums, kas nāk no viņas grāmatām. Jā, dažreiz dzīvē prasās tie izskaistinājumi un rozā sirsniņas un puķītes visapkārt, bet dažreiz tas viss ir tā noriebies, ka gribas kliegt: „CILVĒKI! ATTOPIETIES!” un tad ir tik labi, ka var paņemt rokās kādu no Rukšānes grāmatām un saprast, tu neesi viena tāda. Dažreiz pat līdz nelabumam patiesi.
Vēl man ļoti patīk skatīties, kā mana kaķene mazgājas. Tik rūpīgi, tik pārdomāti, tik ļoti koncentrējusies. Ne par ko nedomājot (lai gan kas to zin’, vai dzīvnieki domā vispār?), puspievērtām acīm, tikai maiga skaņa no mēlītes vilkšanas pāri spalvām. Un tad, kad darbs ir galā, aizvērt acis pavisam ciet, nolikt galvu uz ķepām un aizmigt. Jo ko gan citu – darbs ir padarīts, var atpūsties. Un tā viņa visu dienu gulšņā. Pieeju iedot bučiņu viņai uz purniņa un saku: „Kad es nokārtošu skolu, tad mēs abas te tā visu dienu gulēsim, es lasīšu grāmatas (jo es taču varēšu vasarā iet uz bibliotēku tepat pie mājām), tu man pie kājām murrāsi, es tev pabužināšu vēderiņu, saulīte mūs apspīdēs...” Mmm, idille. Varēšu skatīties nenoskatītos seriālus un filmas. Pats galvenais, ko jau biju aizmirsusi – man vairs nekad nebūs sestdienu rītos jāceļas, lai ietu uz skolu : ). It kā jau tagad arī nebija, bet tā sajūta vēl iekšā palikusi, ka rudenī atkal sāksies mokas tikai ar vienu brīvdienu nedēļā, kurā jāpaspēj gan apdarīt mājas darbus, gan nedaudz atvilkt elpu, nemaz nerunājot par to, ka vajadzēja arī mācīties. Jā... turpinu sapņot. Varēšu brīvdienās kopā ar mīļo kolēģīti doties pa tirdziņiem un gan jau arī kādus podus sastrādāt, jo viņai tāds labais velniņš iekšā sēž. Varēšu sēdēt darbā kaut visu nakti, ja gribēsies, jo nebūs jāmācās, varēšu aizbraukt uz Cēsīm pa klubiem pastaigāt, varēšu beidzot atsākt izšūt, jo šobrīd viss, kas saistīts ar izšūšanu nolikts tālu prom skapī, lai nekārdina. Ah : ) Motivācijas daudz, bet šodien esmu vien savu prakses atskaiti pabakstījusi nedaudz uz priekšu. Pavisam nedaudz. Jānokaunās. Bet es sevi attaisnoju ar to, ka vakar nokārtoju veselus divus parādus :D
Par vidusskolas gadiem, par naivumu, par bailēm, par naidu, par neizpratni, par dusmām, jā, protams, par mīlestību... Kā vispār var tik precīzi uzrakstīt sajūtas? Varbūt tāpēc kādam šī grāmata varētu likties nesakarīga, jo sajūtas un domas raksturot ir tik grūti... Grāmatas varone Katrīna arī sāka rakstīt tad, kad viņas sirds bija pilna. Iespējams arī tāpēc es esmu sākusi rakstīt. Tas viss, kas man norisinās, galvā, sirdī... To vispār pat nav iespējams izteikt kādam! Un tad visvieglākais ir apsēsties un kaut ko uzrakstīt. Nu vismaz kaut ko. Un paliek vieglāk. Vai tāpēc raksta arī pati Dace R.? Nezinu. Bet man ļoti patīk tas vieglums un patiesums, kas nāk no viņas grāmatām. Jā, dažreiz dzīvē prasās tie izskaistinājumi un rozā sirsniņas un puķītes visapkārt, bet dažreiz tas viss ir tā noriebies, ka gribas kliegt: „CILVĒKI! ATTOPIETIES!” un tad ir tik labi, ka var paņemt rokās kādu no Rukšānes grāmatām un saprast, tu neesi viena tāda. Dažreiz pat līdz nelabumam patiesi.
Vēl man ļoti patīk skatīties, kā mana kaķene mazgājas. Tik rūpīgi, tik pārdomāti, tik ļoti koncentrējusies. Ne par ko nedomājot (lai gan kas to zin’, vai dzīvnieki domā vispār?), puspievērtām acīm, tikai maiga skaņa no mēlītes vilkšanas pāri spalvām. Un tad, kad darbs ir galā, aizvērt acis pavisam ciet, nolikt galvu uz ķepām un aizmigt. Jo ko gan citu – darbs ir padarīts, var atpūsties. Un tā viņa visu dienu gulšņā. Pieeju iedot bučiņu viņai uz purniņa un saku: „Kad es nokārtošu skolu, tad mēs abas te tā visu dienu gulēsim, es lasīšu grāmatas (jo es taču varēšu vasarā iet uz bibliotēku tepat pie mājām), tu man pie kājām murrāsi, es tev pabužināšu vēderiņu, saulīte mūs apspīdēs...” Mmm, idille. Varēšu skatīties nenoskatītos seriālus un filmas. Pats galvenais, ko jau biju aizmirsusi – man vairs nekad nebūs sestdienu rītos jāceļas, lai ietu uz skolu : ). It kā jau tagad arī nebija, bet tā sajūta vēl iekšā palikusi, ka rudenī atkal sāksies mokas tikai ar vienu brīvdienu nedēļā, kurā jāpaspēj gan apdarīt mājas darbus, gan nedaudz atvilkt elpu, nemaz nerunājot par to, ka vajadzēja arī mācīties. Jā... turpinu sapņot. Varēšu brīvdienās kopā ar mīļo kolēģīti doties pa tirdziņiem un gan jau arī kādus podus sastrādāt, jo viņai tāds labais velniņš iekšā sēž. Varēšu sēdēt darbā kaut visu nakti, ja gribēsies, jo nebūs jāmācās, varēšu aizbraukt uz Cēsīm pa klubiem pastaigāt, varēšu beidzot atsākt izšūt, jo šobrīd viss, kas saistīts ar izšūšanu nolikts tālu prom skapī, lai nekārdina. Ah : ) Motivācijas daudz, bet šodien esmu vien savu prakses atskaiti pabakstījusi nedaudz uz priekšu. Pavisam nedaudz. Jānokaunās. Bet es sevi attaisnoju ar to, ka vakar nokārtoju veselus divus parādus :D
otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis
Otrdiena
Un es vēl domāju, kāpēc nepazīstu kaimiņus, loģiski – jo es nekad neesmu bijusi mājās! Tagad, kad pa dienu varu iziet ārā pastaigāties ar kaķeni, nav brīnums, ka sāku iepazīt, kā tas vispār ir šeit pa īstam dzīvot. Un teikšu kā ir - nav slikti :) Interesanti, ka tagad apkārtne tāda sakoptāka, tāds kā dekoratīvs dārziņš iekārtots. Pat aizmirstas, ka tagad jau pie pretējās mājas ir asfalta ceļš - nobrauktuve no Dienvidu tilta, kas droši vien tagad kādu laiku kā tāds spoks rēgosies, kamēr darbi apturēti. Bet nu ne jau par to ir stāsts.
Šodien mēģināju apvienot veļas mazgāšanu, darba pienākumus un studijas. Nu ko - izdevās. Visu dienu rakstīju vienu darbu priekšmetā Pētnieciskā darba izstrāde. Pa vidam vēl paspēju Tirdzniecības vadībā nosūtīt pasniedzējai prezentāciju, ko vakar pabeidzu, un sarēķināt kursa biedram Kasko piedāvājumu. Kad pl.16.13 saglabāju darbu un nodomāju - "Viss... laikam", sapratu, ka man pl.16.20 jau ir autobuss, jo sarunāju pasniedzēju satikt ap pl.17. Tad nu visu sametu somā un tāda pati mājas drēbēs un zirgastē skrēju uz autobusu, labi, ka vēl saules brilles paķēru. Pa ceļam vēl atcerējos, ka aizmirsu paņemt mapīti, kurā "iesiet" savu darbu, kas vēl jāpaspēj skolā izprintēt. Centrā ieskrēju divās grāmatnīcās, nevienā nebija. Neko darīt, labi, ka vēl līdzpaņemtie materiāli bija ar melno saspraudi, tad izlīdzējos ar to. Nodevu, uzrakstīju ieskaiti, viss ok. Lasītavā piesēdos pie datora, ieeju e-pastā, skatos, tur vēstule no Tirdzniecības vadības pasniedzējas, lai es labāk šodien ierodos ap pl.17 pie viņas ar protokolu, nevis rīt, bet tad jau pulkstens bija seši, kamēr uzrakstīju iepriekšējo parādu! Tad nu nesos uz sesto stāvu (kājām, protams, jo man nepatīk lifti, ja kāds to vēl nezināja) un paspēju tieši laikā, kad studenti, kas aizstāvēja savus darbus, gāja ārā no auditorijas un pasniedzēji gatavojās pusstundu apspriesties. Tātad šodienas rezultāts - nokārtoti divi parādi :) Protams, par tādu darbu sev uzdāvināju jaunu grāmatu, kuru tulīt došos lasīt (jā, esmu sevi apzināti izlutinājusi). Huh, rīt varēšu nedaudz atpūsties, jo vismaz uz skolu nebūs jābrauc, bet darba jau vēl daudz. Nekas. ES TO VARU! :)
P.S. Vēl šodien labs darbiņs padarīts - savu kaķeni izmazgāju :D Viņa tagad tāda nogurusi no lielajiem pārdzīvojumiem sēž uz galda un smagi pūš un noteikti domā, cik grūta dzīve kaķiem, kas nekaitētu būt cilvēkam. Tāpat, kā man ienāk prātā, kas nekaitētu tā gulēt mājās, kā kaķenei. Kā tur bija ar to zāli, kas citur zaļāka?
Šodien mēģināju apvienot veļas mazgāšanu, darba pienākumus un studijas. Nu ko - izdevās. Visu dienu rakstīju vienu darbu priekšmetā Pētnieciskā darba izstrāde. Pa vidam vēl paspēju Tirdzniecības vadībā nosūtīt pasniedzējai prezentāciju, ko vakar pabeidzu, un sarēķināt kursa biedram Kasko piedāvājumu. Kad pl.16.13 saglabāju darbu un nodomāju - "Viss... laikam", sapratu, ka man pl.16.20 jau ir autobuss, jo sarunāju pasniedzēju satikt ap pl.17. Tad nu visu sametu somā un tāda pati mājas drēbēs un zirgastē skrēju uz autobusu, labi, ka vēl saules brilles paķēru. Pa ceļam vēl atcerējos, ka aizmirsu paņemt mapīti, kurā "iesiet" savu darbu, kas vēl jāpaspēj skolā izprintēt. Centrā ieskrēju divās grāmatnīcās, nevienā nebija. Neko darīt, labi, ka vēl līdzpaņemtie materiāli bija ar melno saspraudi, tad izlīdzējos ar to. Nodevu, uzrakstīju ieskaiti, viss ok. Lasītavā piesēdos pie datora, ieeju e-pastā, skatos, tur vēstule no Tirdzniecības vadības pasniedzējas, lai es labāk šodien ierodos ap pl.17 pie viņas ar protokolu, nevis rīt, bet tad jau pulkstens bija seši, kamēr uzrakstīju iepriekšējo parādu! Tad nu nesos uz sesto stāvu (kājām, protams, jo man nepatīk lifti, ja kāds to vēl nezināja) un paspēju tieši laikā, kad studenti, kas aizstāvēja savus darbus, gāja ārā no auditorijas un pasniedzēji gatavojās pusstundu apspriesties. Tātad šodienas rezultāts - nokārtoti divi parādi :) Protams, par tādu darbu sev uzdāvināju jaunu grāmatu, kuru tulīt došos lasīt (jā, esmu sevi apzināti izlutinājusi). Huh, rīt varēšu nedaudz atpūsties, jo vismaz uz skolu nebūs jābrauc, bet darba jau vēl daudz. Nekas. ES TO VARU! :)
P.S. Vēl šodien labs darbiņs padarīts - savu kaķeni izmazgāju :D Viņa tagad tāda nogurusi no lielajiem pārdzīvojumiem sēž uz galda un smagi pūš un noteikti domā, cik grūta dzīve kaķiem, kas nekaitētu būt cilvēkam. Tāpat, kā man ienāk prātā, kas nekaitētu tā gulēt mājās, kā kaķenei. Kā tur bija ar to zāli, kas citur zaļāka?
pirmdiena, 2010. gada 19. aprīlis
Pirmdiena
Pa ceļam uz skolu, gaidīju autobusu pie Centrāltirgus un iekšā jau sajutu bailes, gribējās kāpt autobusā uz darbu un atmest visam ar roku, nafig to skolu šogad... Bet saņēmos, pasmaidīju pati sev, uzgriezu skaļāk mūziku austiņās un devos vien uz skolu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka tomēr nevaru Rīgā paslēpties, par mazu man tā pilsētiņa, kā par spīti bija jāsatiek kāds pazīstamais, a es nekādā paskatā - pati nekrāsojusies, matu saknes ataugušas, slēpos zem saules brillēm. Ieraugot pasniedzēju, jau sāka arī rokas trīcēt, bet kad man pateica trīs jautājumus, no kuriem es nezināju nevienu, dūša saskrēja pavisam tālākajos papēžu galos... Kaut ko locījos, mēģināju, nesanāca. Jautāja, kur es strādājot. Kad pateicu, ka apdrošināšanā, pasniedzēja nosmaidīja, un teica - citi trīs jautājumi. Uzrakstīja uz lapas un nu arī es pasmaidīju. :) Viņa mani saprata. Varbūt arī viņa ir šajā sfērā strādājusi un zina, ko tas nozīmē. Jautājumi bija cieši saistīti ar manu darbu un es zināju atbildes uz visiem trim. Wohoo! Viens parāds nokārtots un varēju arī vienu grāmatu mierīgi atdot bibliotēkā. Vēl pietam - viens no diviem baisākajiem!
Nemaz nerunājot jau par pārējo parādu iekustināšanu. Šovakar vēl vajadzētu pabeigt vienu prezentāciju un uzrakstīt vienu īso darbiņu, jo rīt atkal pl.17 man jābūt skolā.
Little step forward!
Nemaz nerunājot jau par pārējo parādu iekustināšanu. Šovakar vēl vajadzētu pabeigt vienu prezentāciju un uzrakstīt vienu īso darbiņu, jo rīt atkal pl.17 man jābūt skolā.
Little step forward!
svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis
Vakardiena
Mmm, sestdienas rosība Rīgā man vairs nav nekas svešs. Mani pašu uzcēla modinātājs, lai es neizdomātu visu dienu vienkārši nogulēt un neko nedarīt. Nē, sestdienas Rīgā ir iepirkšanās dienas. Īpaši, ja iepriekšējā dienā bijusi algas diena, kā tas ir manā gadījumā. Un šoreiz man pat ir izstrādāts maršruts ar pieturvietām, kur šodien obligāti jāiegriežas. Pa ielu es vienkārši dejoju nevis gāju : ) Spilgti zilo cepurīti laikam daudzi pamanīja, es pat samulsu, kad viens taksometra šoferis nosmaidīja par manu dejošanu uz ielas.
Vēl man nav saprotama svētdienas rosība, jo tomēr svētdienās gribas tādu mieru, lai var uzkrāt spēkus jaunai darba nedēļai, bet zinot, cik ļoti mani Rīga ir izmainījusi, es nebrīnītos, ja tā manī ieaudzinātu arī svētdienas rosīšanos.
Jāaaa... : ) Es tam vienkārši esmu radīta. Lai iepirktos. Un laikam man vislabākais risinājums ir vienkārši pēc algas visu naudu izdot, lai pēc tam ir miers. Jo citādāk manas smadzenes turpina ģenerēt idejas, kur lai iztērē naudu, un tās idejas jau nav tās sliktākās, tikai diemžēl naudas limits tāds īss :D Bet nu jā... Vakar biju šopingot. Nu, bet nevarēju taču neiet! Olimpijā Andele-Mandele bija! Pirmo reizi devos uz šādu pasākumu un esmu vienkārši ekstāzē! Beibes izrevidējušas skapjus un visu, ko nevelk vairs, vai kas apnicis (vai patiesībā neder vairs), uz andeli prom un pa lētām naudām, ka tikai tiktu vaļā no tām lupatām, lai atbrīvotu skapī vietu jaunām (un tikpat nevajadzīgām). Pirmajā brīdī gan iestājās apjukums – viss diezgan pieblīvēts, par cenu zīmēm arī ne visas parūpējušās un par pielaikošanu vispār nav skaidrības. Bet nu pēc neilga brīža jau iejutos. Izrādās, ka ir kur pielaikot un dažas drēbes vispār par tādiem cipariem, ka var ņemt bez pielaikošanas.
Vēl man nav saprotama svētdienas rosība, jo tomēr svētdienās gribas tādu mieru, lai var uzkrāt spēkus jaunai darba nedēļai, bet zinot, cik ļoti mani Rīga ir izmainījusi, es nebrīnītos, ja tā manī ieaudzinātu arī svētdienas rosīšanos.
Jāaaa... : ) Es tam vienkārši esmu radīta. Lai iepirktos. Un laikam man vislabākais risinājums ir vienkārši pēc algas visu naudu izdot, lai pēc tam ir miers. Jo citādāk manas smadzenes turpina ģenerēt idejas, kur lai iztērē naudu, un tās idejas jau nav tās sliktākās, tikai diemžēl naudas limits tāds īss :D Bet nu jā... Vakar biju šopingot. Nu, bet nevarēju taču neiet! Olimpijā Andele-Mandele bija! Pirmo reizi devos uz šādu pasākumu un esmu vienkārši ekstāzē! Beibes izrevidējušas skapjus un visu, ko nevelk vairs, vai kas apnicis (vai patiesībā neder vairs), uz andeli prom un pa lētām naudām, ka tikai tiktu vaļā no tām lupatām, lai atbrīvotu skapī vietu jaunām (un tikpat nevajadzīgām). Pirmajā brīdī gan iestājās apjukums – viss diezgan pieblīvēts, par cenu zīmēm arī ne visas parūpējušās un par pielaikošanu vispār nav skaidrības. Bet nu pēc neilga brīža jau iejutos. Izrādās, ka ir kur pielaikot un dažas drēbes vispār par tādiem cipariem, ka var ņemt bez pielaikošanas.
- Mana iepirkšanās gan sākas jau ar iegriešanos Colloseum, lai pielaikotu vienu džemperīti, uz kuru jau sen metu acis, bet labi vien ir, ka piemērīju. Mugurā izskatās galīgi ne pēc kā. Bet toties nopirku skaistu tumši zilu maiciņu ar melnām puķītēm un lentīti aizmugurē. Jā, jā, atkal Jennifer Taylor, jo viena ar tādu pašu lentīti jau man ir. Bet viņa vienkārši mani gaidīja.
- Bet mans labākais šodienas atradums, protams, ir melna ādas jaka, ko medīju jau vismaz mēnesi. Šī gan tāda vienkārša un varbūt nav tāda, kādu biju iztēlojusies, bet pavisam noteikti tā tagad ir mana. Beidzot!
- Tiku arī pie jaunas jostiņas.
- Un lai gan lielākā daļa drēbju, ko meitenes pārdeva bija valkātas, tomēr varēja arī atrast tādas, kas vēl ne reizi nav uzvilktas. Pēc tādas izskatījās arī mana jaunā baltā žaketīte. Man gan drusku jāievelk elpa, lai viņu aiztaisītu, bet izskatās perfekti.
- Vasarīgi smilšu krāsas svārciņi (virs ceļa protams) Melna, caurspīdīga blūzīte (uzsvars uz caurspīdīga :D)
- Balta blūzīte savienojumā ar pelēku tādu kā korseti, ideāla birojam.
- Melnas kurpītes uz zema papēža.
- Un kur nu bez jaunas apakšveļas – superīgs zils ar melnām bantītēm gan krūšturis, gan divu veidu biksītes. Laikam neapzināti šoreiz izvēlējos tumši zilo, nevis tirkīzzilo, jo būs ideāli zem jaunās maiciņas un jau izdomāju, ka šo salikumu vilkšu uz vienu labu pasākumu 7.maijā : ) Rrr, nevaru vien sagaidīt!
- Pēc tam nevarēju arī neiegriezties Stockmann trakajās dienās, kur abas ar draudzeni iegādājāmies Max Factor Telescopic skropstu tušas par puscenu (pērc divas, maksā par vienu).
- Tāpat neizpalika Zvaigznes grāmatnīcas Outleta apmeklējums, kur iegādājos vienu atziņu grāmatu dāvanai un Draiskās tautas dziesmas, ko birojā pasmieties.
- Un pa ceļam uz biroju (jā, vajadzēja vēl tikai 95 polises uzrakstīt) vēl iegriezos īstajā veikalā, lai iegādātos mājām trauku mazgājamo līdzekli lielo pudeli (dāvanā švammītes).
pirmdiena, 2010. gada 12. aprīlis
Dream or reality?
Viņai viss bija daudzmaz, kā nākas, - vismaz pati tā apgalvoja gan sev, gan ziņkārīgajiem citiem. Divi bērni, patiešām normāls vīrs un gadu gaitā iegūta sadzīvošanas prasme, kas ļāva ikdienu pavadīt bez postošiem ekscesiem.
„Redzi,” viņa stāsta, „mums pat mīlestība nekur tā pa īstam nebija zudusi, ja vien es vispār māku definēt, kas ir mīlestība. Mēs joprojām pārdzīvojām viens par otru, joprojām rūpējāmies, rēķinājāmies. Joprojām mums mēdza sāpēt, ja gadījās sastrīdēties. Kad bērni vēl bija mazi, jutos atkarīga gan no vīra, gan no nesaskaņām – katrs nopietnāks strīds dzina izmisumā, jo nevarēju iedomāties, kā varēšu turpināt dzīvot un ņemties ar zīdaiņiem, ja nu viņš izdomā iet prom.
Bet kad bērni pieauga... es pieļauju, ka tā varētu būt daudzām sievietēm – paaugušies bērni vairo patstāvību, pašapziņu, pārliecību par saviem spēkiem. Tātad, kad viņi paaugās, es vairs nebaidījos no šķiršanās. Strīdu laikā man daudz vairāk sāpēja kas cits – pati nesaskaņas būtība, fakts, ka mēs, divi nobrieduši cilvēki, tomēr neesam spējīgi rast kompromisu tā banālā iemesla pēc, ka sieviete IR atšķirīga no vīrieša un sievišķā domāšana PATIEŠĀM atšķiras no vīrišķās. Tā man šķita tik kliedzoša netaisnība, ka brīžiem biju gatava dzīvot atsevišķi kaut vai tādēļ vien, lai nebūtu jāmokās ar pārdomām par cilvēces dalījumu divās sugās. Un tomēr – šķirties nebija ne mazākā iemesla. Vienīgās nesaskaņas bija tik principiālas, ka skartu mani ikvienās citās attiecībās ar ikvienu citu vīrieti. Savukārt vienatnē dzīvot es nebiju pieradusi un negribēju arī.
Un tad es netīšām iepazinos ar Viņu. Kādu citu. Kādu, kas man likās ideāls. Kādu, kurš sarunās saprata mani, kuru sapratu es. Mēs tikāmies vien pāris reižu, bet ar to pietika, lai man aizbrauktu jumts. Nē, ne jau tā postoši un pavisam – es vienkārši drrrausmīgi samīlējos. Ne tā, lai skrietu pakaļ un kristu apskāvienos, nē. Viņš bija precēts, es arī, viņš bija prātīgs un uzticīgs, es arī. Mēs pat nepieskārāmies viens otram, un lielākais, kas ar mums notika, bija skatīšanās vienam otra acīs, cik ilgi vien var izturēt. Vairāk nekas. Pat ne vārdi par patikšanu. Nekas personisks. Pāris reižu pie kafijas tases, un gaiss kā piestīgrots. Nekā cita.
Tomēr šie mirkļi man palīdzēja nest tālāk ikdienu. Katru reizi, kad man ģimenē sāpēja, es varēju atgriezties atmiņās par šīm pāris bijuši-nebijušām reizēm. Katru reizi, kad man vajadzēja nomierināties un ievilkt elpu, lai nelēktu pa gaisu un nepakotu iedzīvi čemodānos, es atcerējos viņu, sāku fantazēt, kā būtu, ja būtu, un... nomierinājos. Un paliku, kur esmu.
Viņš man bija kā tāda skaistā zvaigzne – tāds puisis ar sāpi, kurš tomēr paliek uzticīgs savai sievai. Tāds cēlais. Tāda mana vienīgā otrā pusīte, kas nav pieejama, un tāpēc man nav kur skriet prom no tā, kas man jau ir. Jo ko gan citu lai es meklētu, ja reiz otro pusi esmu atradusi? Un kur lai gan es skrietu, ja šī puse nav pieejama? Tādas smeldzīgi saldas fantāzijas, kas glāba mani no dzīves tumšajiem mirkļiem. Fantāzijas, ko slēpu no visiem – pat labākajām draudzenēm.
Un tad kādu dienu viena draudzene, mazliet ieķibinājusi, nolēma izkratīt sirdi. Par savu mīļāko – nu, puisi, ar kuru viņai šad tad esot sekss, nekas vairāk. Tas esot kaut kāds diezgan liels kretīns, kurš jau gadiem nekaunīgi krāpj sievu, un viņa vienīgā labā īpašība esot tā, ka viņš patiešām mīlot savus bērnus. Kamēr viņa nenosauca mīļākā vārdu, es piekrītoši māju ar galvu un šausminājos, kā gan zeme tādus riebekļus nes. Bet, kad viņa nosauca savu gultasbiedru vārdā...
Zini, tā sāpējis man laikam nekad dzīvē nav. Ar vienu vārdu es pazaudēju visu, kas man palīdzēja dzīvot. Izturēt. Cerēt. Ticēt neiespējamajam. Ticēt ideālam. Draudzene tā arī nesaprata, kāpēc es zibenīgi pieplaku šņabja pudelei. Bet es neesmu atguvusies vēl joprojām. Mana dzīve kopš tās dienas ir uz pusi tukšāka. Dīvaini, vai ne? Ka var atņemt to, kā nav un patiešām kļūst mazāk.”
„Redzi,” viņa stāsta, „mums pat mīlestība nekur tā pa īstam nebija zudusi, ja vien es vispār māku definēt, kas ir mīlestība. Mēs joprojām pārdzīvojām viens par otru, joprojām rūpējāmies, rēķinājāmies. Joprojām mums mēdza sāpēt, ja gadījās sastrīdēties. Kad bērni vēl bija mazi, jutos atkarīga gan no vīra, gan no nesaskaņām – katrs nopietnāks strīds dzina izmisumā, jo nevarēju iedomāties, kā varēšu turpināt dzīvot un ņemties ar zīdaiņiem, ja nu viņš izdomā iet prom.
Bet kad bērni pieauga... es pieļauju, ka tā varētu būt daudzām sievietēm – paaugušies bērni vairo patstāvību, pašapziņu, pārliecību par saviem spēkiem. Tātad, kad viņi paaugās, es vairs nebaidījos no šķiršanās. Strīdu laikā man daudz vairāk sāpēja kas cits – pati nesaskaņas būtība, fakts, ka mēs, divi nobrieduši cilvēki, tomēr neesam spējīgi rast kompromisu tā banālā iemesla pēc, ka sieviete IR atšķirīga no vīrieša un sievišķā domāšana PATIEŠĀM atšķiras no vīrišķās. Tā man šķita tik kliedzoša netaisnība, ka brīžiem biju gatava dzīvot atsevišķi kaut vai tādēļ vien, lai nebūtu jāmokās ar pārdomām par cilvēces dalījumu divās sugās. Un tomēr – šķirties nebija ne mazākā iemesla. Vienīgās nesaskaņas bija tik principiālas, ka skartu mani ikvienās citās attiecībās ar ikvienu citu vīrieti. Savukārt vienatnē dzīvot es nebiju pieradusi un negribēju arī.
Un tad es netīšām iepazinos ar Viņu. Kādu citu. Kādu, kas man likās ideāls. Kādu, kurš sarunās saprata mani, kuru sapratu es. Mēs tikāmies vien pāris reižu, bet ar to pietika, lai man aizbrauktu jumts. Nē, ne jau tā postoši un pavisam – es vienkārši drrrausmīgi samīlējos. Ne tā, lai skrietu pakaļ un kristu apskāvienos, nē. Viņš bija precēts, es arī, viņš bija prātīgs un uzticīgs, es arī. Mēs pat nepieskārāmies viens otram, un lielākais, kas ar mums notika, bija skatīšanās vienam otra acīs, cik ilgi vien var izturēt. Vairāk nekas. Pat ne vārdi par patikšanu. Nekas personisks. Pāris reižu pie kafijas tases, un gaiss kā piestīgrots. Nekā cita.
Tomēr šie mirkļi man palīdzēja nest tālāk ikdienu. Katru reizi, kad man ģimenē sāpēja, es varēju atgriezties atmiņās par šīm pāris bijuši-nebijušām reizēm. Katru reizi, kad man vajadzēja nomierināties un ievilkt elpu, lai nelēktu pa gaisu un nepakotu iedzīvi čemodānos, es atcerējos viņu, sāku fantazēt, kā būtu, ja būtu, un... nomierinājos. Un paliku, kur esmu.
Viņš man bija kā tāda skaistā zvaigzne – tāds puisis ar sāpi, kurš tomēr paliek uzticīgs savai sievai. Tāds cēlais. Tāda mana vienīgā otrā pusīte, kas nav pieejama, un tāpēc man nav kur skriet prom no tā, kas man jau ir. Jo ko gan citu lai es meklētu, ja reiz otro pusi esmu atradusi? Un kur lai gan es skrietu, ja šī puse nav pieejama? Tādas smeldzīgi saldas fantāzijas, kas glāba mani no dzīves tumšajiem mirkļiem. Fantāzijas, ko slēpu no visiem – pat labākajām draudzenēm.
Un tad kādu dienu viena draudzene, mazliet ieķibinājusi, nolēma izkratīt sirdi. Par savu mīļāko – nu, puisi, ar kuru viņai šad tad esot sekss, nekas vairāk. Tas esot kaut kāds diezgan liels kretīns, kurš jau gadiem nekaunīgi krāpj sievu, un viņa vienīgā labā īpašība esot tā, ka viņš patiešām mīlot savus bērnus. Kamēr viņa nenosauca mīļākā vārdu, es piekrītoši māju ar galvu un šausminājos, kā gan zeme tādus riebekļus nes. Bet, kad viņa nosauca savu gultasbiedru vārdā...
Zini, tā sāpējis man laikam nekad dzīvē nav. Ar vienu vārdu es pazaudēju visu, kas man palīdzēja dzīvot. Izturēt. Cerēt. Ticēt neiespējamajam. Ticēt ideālam. Draudzene tā arī nesaprata, kāpēc es zibenīgi pieplaku šņabja pudelei. Bet es neesmu atguvusies vēl joprojām. Mana dzīve kopš tās dienas ir uz pusi tukšāka. Dīvaini, vai ne? Ka var atņemt to, kā nav un patiešām kļūst mazāk.”
ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis
Noglabāt vēlākam laikam...
Mjā... Jaunums priekš manis. Ko tik garās brīvdienas neizmaina cilvēkā. Sapratu, ja jau 4 dienas varēju gandrīz iztikt, jāpamēģina vēl. Nu gluži kā pīpētājiem - pēc pirmajām dienām, kad izdevies izturēt nesmēķēt, ir stimuls saņemties vēl. Tātad - man pašai par brīnumu ir izdevies savas sajūtas ielikt kastītē un aizsiet to ciet. Laikam jau iespaidojos no kārtējā Daces Rukšānes raksta, kurā bija rakstīts, ja kaut ko ļoti, ļoti vēlies, bet tas nepiepildās, iespējams nav pienācis īstais laiks. Iespējams tev pirms tam vēl kaut kas jāiemācās, kaut kas jāpiedzīvo, kaut kas jāpaspēj. Tieši tāpēc - man šobrīd ir svarīgi tikt pie bakalaura. Pēc tam varēšu lauzīt galvu, ja tas vēl būs nepieciešams, laiks tāpat visu saliks vietā.
Mirkļus, kad aizraujas elpa, skatienus, bildes, domas par tēmu kā būtu, ja..., kopā būšanu... To visu es paslēpu. Vismaz uz kādu laiku. Gribu redzēt, kā ir, kad tā visa nav manā ikdienā. Un varbūt tas man palīdzēs sakoncentrēties mācībām. Es neteiktu, ka jūtos labāk. Pietrūkst tomēr tā prieka un mirdzuma. Bet vismaz mierīgāk.
Traki gan niez nagi pavērt vaļā to kastīti, kaut drusciņ, bet vēl nē. Skola.
Mirkļus, kad aizraujas elpa, skatienus, bildes, domas par tēmu kā būtu, ja..., kopā būšanu... To visu es paslēpu. Vismaz uz kādu laiku. Gribu redzēt, kā ir, kad tā visa nav manā ikdienā. Un varbūt tas man palīdzēs sakoncentrēties mācībām. Es neteiktu, ka jūtos labāk. Pietrūkst tomēr tā prieka un mirdzuma. Bet vismaz mierīgāk.
Traki gan niez nagi pavērt vaļā to kastīti, kaut drusciņ, bet vēl nē. Skola.
svētdiena, 2010. gada 4. aprīlis
The Fame
Līdz asarām saviļņojoša filma. Par pilnīgi ko citu. Jā, par attiecībām, bet ne par to, kā meitene ieķērusies nepareizajā puisī, bet viss noslēdzas ar happy ending. Stāsts ir par jauniešiem, kas mācās mākslas skolā. Vienkopus mācās mūziķi, dejotāji, aktieri u.c. Stāsts par attieksmi ģimenēs, attieksmi no pasniedzējiem, par sevis meklējumiem, par vilšanos... tik patiesi. Beidzot laba filma, ko var skatīties bez dziļām sāpēm un domu – nu kāpēc tā nevarētu būt dzīvē? Jo šeit tiek tik patiesi viss attēlots, atliek vien smagi nopūsties un aizdomāties. Laba mūzika, interesanti notikumi. Tiešām skaisti un patiesi.
„Hold your dreams
Don't ever let it go
Be yourself
And let the world take notice
You'll find strength
When people being you down
They will see
If you will only, only believe”
Don't ever let it go
Be yourself
And let the world take notice
You'll find strength
When people being you down
They will see
If you will only, only believe”
Abonēt:
Ziņas (Atom)