Ziemassvētku vecītim

Mīļo Ziemassvētku vecīt!

Esi pārsteigts, ka beidzot pienākusi vēstule arī no manis? Jā, tā nu tas ir - agrāk neesmu Tev rakstījusi, ceru, ka neesi par to apvainojies. Vienkārši... Neesmu bijusi no tiem bērniem, kas ir dīkuši pēc bārbiju lellēm, stilīgām ziemas slēpēm, jauniem datoriem vai telefoniem, vai vēl sazin pēc kā.
Manas vēlēšanās parasti ir ļoti abstraktas. Piemēram, es zinu, ka Tu esi pietiekami aizņemts, lai nevarētu atbraukt, paņemt mani aiz rokas un kopīgi pastaigāties pa Skrundas un Kuldīgas vecajām medību vietām. Tāpat nevaru Tev prasīt braucienu uz jūru, Igauniju vai lidojumu uz Itāliju (tam parasti domāti mīļākie vai vecāki). Zinu arī, ka manu vēlēšanos par kāzām Tu tā īsti nevari piepildīt, jo Tev taču ir pašam sava Klausa kundze (taču varbūt izdodas kādam par to klusi pačukstēt priekšā un uzdāvināt kādu mājienu?).
Šis gads gan ir izdevies tāds ļoti interesants. Mana mūža karstākā vēlēšanās ir piepildījusies. Tur gan droši vien ir ne tikai Tavs pirksts - esat strādājuši kopā ar Lieldienu zaķi, Zobu feju, iesaistījuši visu elfu komandu un vēl sazin ko pasaukuši palīgos. Nu ko - es nespēju vien beigt pateikties par to. Beidzot arī esmu noticējusi tam, ka brīnumi eksistē.
Zinu, ka patiesībā esmu to pelnījusi. Esmu visu gadu cītīgi strādājusi un centusies labi uzvesties (protams, ne vienmēr tas ir izdevies). Runa jau nav tikai par darbu vien, bet gan esmu strādājusi arī pie sevis, vasarā pierādīju, kādus attālumus esmu spējīga veikt ar velosipēdu, esmu mainījusi savu attieksmi daudzos jautājumos un visvairāk strādāju pie savām attiecībām ar Lielisko. Un, kā jau redzi, es neesmu padevusies! Tāpēc, ja nu tomēr izdomā man šogad vēl ko uzdāvināt, tad te būs neliels ieskats idejām :)

Lai Tev veicas darbiņos un uz tikšanos nākamgad!

Patiesā cieņā un mīlestībā,
Joprojām sirdī - Mazā blondīnīte

Pāršķirot lapu...

Tik sen neesmu neko rakstījusi...
*Tā arī neeuzrakstīju par iepirkšanos Parīzē un to, kā atgriežoties mājās, pirmais, ko izdarīju, bija vēl 40 LVL atstāšana Drogās, atjaunojot savu matu kopšanas līdzekļu kolekciju un mājas tīrīšanas līdzekļu skapīti.
*Kā iztērēju 80 LVL veikalā kostimi.lv par visādiem aksesuāriem un diviem tērpiem, ko joprojām neesmu uzvilkusi (un tuvākajā laikā arī tajos neielīdīšu), toties vismaz cepures lietderīgi izmantojusi.
*Nepārrakstīju savu Uzticības stāstu, kurā izkliedzu sāpi uz visu pasauli, bet varbūt arī nevajag, jo sāpe jau sen aizmirsta un noglabāta kārtējā kurpju kastē.

Tā jau ir, ka vislabāk rakstās, kad tiek piedzīvoti kādi dvēseliski pārdzīvojumi un īpaši tad, kad šie pārdzīvojumi ir negatīvi un skumji. Tad gribas kliegt, raudāt un skriet ar galvu sienā, taču dzīves netaisnības no tā nemainīsies. Tad atliek vien paņemt pildspalvu rokās, vai sākt klabināt tastatūru un stāsta beigās jau tastatūra klabinās pavisam mierīgi un arī vairs sienā negribas skriet.

Šobrīd manā dzīvē arī ir milzīgi pārdzīvojumi. Tikai šoreiz ļooooti pozitīvi. Un tieši tāpēc prātā un sirdī ir tāds tauriņu dancis, tāda emociju, pārdomu un atmiņu gamma, kā īpašajā dienas zupā - katlā samests viss, kas vien mājās ir un vēl drusciņ.

Piemēram.
Šorīt skatoties uz asfalta izbirušo granti, pēkšņi galvā ieskanējās dziesma no ReLoad - Turn the page, atgādinot man par to nedaudz piemirsto manas personības daļu, ko daudzi mani paziņas nemaz nezina un pat ja zinātu, nekad nesaprastu. Atgādināja par vēlām nakts stundām pie kamīna, šai mūzikai skanot fonā, par īpašo rudens smaržu, par manī mītošo nedrošību, vēl līdz tam nepamodinātās kaisles gruzdēšanu un daudzajiem neatbildētajiem jautājumiem. Sen nebiju aizdomājusies tik tālā pagātnē. Tas bija neatkārtojams laiks. Un es priecājos, ka man ir arī tādas atmiņas. Dīvaini, ka par to es domāju tagad, kad mana dzīve sāk beidzot nokārtoties. Nekad vēl agrāk nebiju teikusi no sirds, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo vienmēr iekšā klusībā kauca mana karstākā vēlēšanās. Beidzot mana laimes zvaigzne ir nokritusi un lielā vēlēšanās sāk izpildīties. Un te nu es esmu - ar smaidu sejā pārdomājot to, kāda es biju maza, naiva un nesamaitāta pirms vairāk kā deviņiem gadiem. And I'll never be the same again :)

Korektors

Skolā mums tādu neļāva izmantot, lai gan bieži bija kārdinājums svītrojumu vietu skaisti, balti aizkrāsot un glīti uzrakstīt pa virsu.
Toties šodien pārliecinājos - kaut korektoram cauri spīd vēl "nepareizais" zīmogs uz veidlapas, pēkšņi cilvēku attieksme mainās un viņi izliekas šīs korektora pēdas neredzam. Cik gan teatrāli! Pēkšņi visi kļuvuši par lieliskiem aktieriem.

Īsumā - daktere uz mana nosūtījuma bija citas medicīnas iestādes zīmogu uzlikusi, kas nozīmētu, ka manas dārgās analīzes jāveic par maksu. Māsiņas, šo zīmogu ieraugot, bļaustījās kā trakas un sūtīja mani piecas mājas tālāk. Taču pēc dažiem telefona zvaniem, manas dakterītes asitente glīti aizkrāsoja ciet nepareizo zīmogu un uzlika blakus pareizo. Un pēkšņi visa medicīnas centra darbinieku attieksme pret mani mainījās. Nu, redz, es savējā. Tā, vienkāršā latviete, kas uz bezmaksas medicīnu cer. Nabadzīte, nāc vien bariņā.

Kārtējā viela pārdomām, cik daudz šajā dzīvē izsaka nauda, sakari, nedaudz viltības un vienkāršs korektors.

Ar asarām acīs par valsti...

Jā, es kādreiz biju patriote!
Liekot roku uz sirds, dziedot latviešu dziesmas, piedaloties 4.maija, 18.novembra pasākumos... Tagad pat nespēju, sirdij sažņaudzoties, noklausīties Kiviča dziesmu Latvijai līdz galam...
Nu pasakiet, man kā, KĀ lai pretojas negatīvisma vilnim, kas valda Latvijā? Es ar lepni paceltu galvu, sākoties krīzei, peldēju visam cauri. Uzvilku bruņas un pilnīgi neko no visa apkārt notiekošā nelaidu sev klāt. Nosodīju visus aizbraucošos un ar visām četrām biju par šo valsti.
Tad kāda bulta trāpīja dziļāk manās bruņās. Es, lai gan apmulsusi, tomēr savācos, salīmēju bruņas un gāju tālāk ar karogiem un daiļskanīgiem saukļiem.
Bet, kas ieplaisājis, kļuvis trauslāks. Nākamā bulta vairs nebija ilgi jāgaida. Bams! Atkal trieciens un cauri manām bruņām sāka tecēt iekšā negatīvisms. Bams! Nepaspēju vēl iepriekšējo caurumu salīmēt, kā saņēmu vēl vienu triecienu. Tā vienu pēc otra, līdz manas bruņas, sašķīdušas mazos gabaliņos gulēja zemē pie manām kājām. Ko tālāk? Gar mani ložņāja auksts vējš un melnā negatīvisma straume.
Smagi. Ļoti smagi.
Sajūta, ka neviens nesapratīs. Jā, no čīkstēšanas labāk nepaliks, protams. To es vienmēr esmu zinājusi un pati to visiem skandinājusi (atkal liktens par mani paņirgājas?), bet kā gan lai to smagumu dabū nost? Kā lai atpiņķerē melno straumi, kas apvijusies ap mani un dzen saknes arī manā apziņā?

Es tikai šodien sapratu, kāpēc ir daļa, kas mani nesapratīs. Tie, kas nesaskaras ar kredītiestādēm, ar nodokļiem (šodienas bulta nāca no DB.LV puses), ar darba meklējumiem, ar mūsu "izcilo" birokrātiju, ar tik daudz aizbraukušajiem, ar sociālajiem pabalstiem, ar pansionātiem, ar valsts iestādēm, ar juristiem, namu apsaimniekotājiem, vai vēl trakāk - ar to visu kopā. Kāpēc tas, kas citur liekas pašsaprotams, mūsu valstī sagādā vien problēmas? Tu centies ķerties problēmām klāt un tās risināt, uzvelc gumijniekus, atroti rokas un meties tajā sūdu bedrē iekšā, bet tā vietā, lai bedre kļūtu tukšāka, bezpalīdzīgi skaties, kā Tev no augšas uzgāž uz galvas vēl vienu kravu, parāda ar pirkstu un smejoties saka, ka Tu smirdi.

Kāpēc es nebraucu prom? Godīgi sakot - esmu tam par gļēvu. Pamest to mazumiņu, kas man šeit ir un sākt visu no nulles es vēl neesmu gatava, bet... Arī tas mazumiņš sarūk un nepamet sajūta, ka man pat nav nekur jāiet, es vienkārši drīz jau būšu izstumta pa durvīm un pārkritīšu pāri kraujas malai.Eh, ceru, ka vismaz viens akmentiņš no sirds novelsies, kļūs vieglāk (jo neredzu citu veidu, kā izkratīt sirdi, pat tuvākie to uztver vienkārši kā čīkstēšanu), es šo ierakstu aizmirsīšu, salīmēšu savas bruņas un ar smaidu uz lūpām skriešu atpakaļ dziļāk Latvijas vidienē.

Valodas pagrimums...

Ok, sauciet mani par vecmodīgu, BET... Kad no vīrieša izskan vārdi - feils, lols, bling-bling, feiks, fufelis, ūber...(kruta, stiļno, u.tml), vai kas vēl man nesaprotamāks, nu, piedodiet... Visa apetīte pāriet! Un trakākajās situācijās pat tiek izrunāts divu mistisku vārdu un saīsinājumu apkopjums, kā ūberfeils, doublelols un vēl vēmeklīgāki vārdi... Es saprotu, ka ar šādiem cilvēkiem man nav un diez vai arī būs kaut kas kopīgs. Nemaz nerunājot par manai uztverei šifrētiem vārdiem kā hipsteris, īīīmo, wikilīks (w nemaz nav mūsu alfabētā, dārgie draugi, kas to nezināja), tresī, u.t.t., u.tjp.... Jā, man ar šādiem cilvēkiem nav nekā kopīga, bet ko darīt, kad klients atsūta e-pastu, kurā raksta - "Atsūti man, lūdzu, piedāvājumu, ASAP!" Lieki teikt, ka es pirmajās reizēs tā arī nesapratu, ko tas burtu salikums nozīmē un tā būtu mana vaina?! Kā paliek ar frāzi teikuma beigās - pēc iespējas ātrāk? Vai - jo ātrāk, jo labāk? Tiklīdz iespējams? Jums variantu trūkst?!

Tāpat es nesaprotu, kāpēc apzīmējot vietas nosaukumu, kurā atrodies, jāraksta priekšā @, apzīmējot, ka tu esi at šajā vietā? Kāpēc nevar tā vienkārši uzrakstīt - esmu kafejnīcā, kāpēc obligāti jāraksta i'm @kafijužņiks.... Vai tad mūsu latviešu valodā trūkst vārdu?

Jo vairāk es šādus izteicienus dzirdu no malas, jo lielāks man ir stumuls piedomāt pie savas leksikas. Paldies jums vismaz par to.
Es laikam dzīvošu, gaidot, kad vīrietis, mani aicinot dejot, ar cieņu jautās: "Vai drīkstu Jūs lūgt?" nevis "Davai?" "Močījam?" (nedod Dies' vēl piekabinot klāt - dūdiņ).

Pelnrušķīte

Šorīt laiski pamodos, samīļoju kaķeni, kura pa ilgiem laikiem bija atradusi man vietu blakus gultā un posos uz darbu. Steidzoties pa trepēm, pēkšņi klusi iepīkstējos, jo sapratu, ka kaila pēda pieskaras aukstajām betona kāpnēm. Izrādās, kāja izvilkusies no kurpītes, kas galanti stāvēja divus pakāpienus zemāk :)
Gluži kā pasakā :)

Vai mēs spējam pamanīt un novērtēt brīnumus savās dzīvēs?

Just happy people are humming

Dong-dong - es tiešām esmu atsākusi dziedāt! Pirms gada es šajā laikā sāku atgūties no savas gadu ieilgušās depresijas un atsāku smaidīt, priecāties un izbaudīt dzīvi. Bet tikai tagad es sapratu, ka visu laiku dungoju, dziedu līdzi dziesmām, pārvietojos ar mūziku austiņās. Un pat no rītiem pamostoties man blakus Lieliskais pusmiegā sāk dziedāt. BEIDZOT manā dzīvē ir atgriezusies mūzika pietiekamā daudzumā!!!
Nav brīnums, ka manī ieviesusies vēlmīte spēlēt klavieres un visu laiku urķē mani no iekšpuses, vēl jo patīkamākāk svētdienu rītos pamosties ar klavieru skaņām, kas nāk no augšējā stāva kaimiņienes :)
Un tikai tagad, rāpjoties no tās bedres ārā, es saprotu, cik ļoti man tā visa bija pietrūcis.
Eh, dzīve taču ir skaista, vai ne?

Skaistas sievietes smaids

Šodien manu dienu uzlaboja nepazīstamas sievietes smaids. Jā, tieši sievietes, nevis vīrieša. Skaista, nepazīstama, blondīne spilgti rozā virsjakā, mati savākti perfektā astē. Pat nepamanīju, ka viņa mani vērojusi, kā nopietnu seju lasu grāmatu (atkal jau manās rokās ir Rītausma) un kad gribēju celties augšā, viņa man tik jauki un šarmanti pasmaidīja. Pirms tam redzētā sieviete brūnajā stilīgajā ādas jakā pat izkrita no prāta, jo sapratu, ka smaids ir vismaz tikpat svarīgs kā izteiksmīgi gurni. Tā sieviešu augstprātīgā sejas izteiksme, ko nākas ikdienā redzēt uz ielām, sabojā visu apetīti, bet tāds smaids izmainīja manu dienu :)
Paldies par atgādinājumu, ka arī man jāsmaida biežāk!

Playing hide and seek

Vakar uz jautājumu: "Cik ilgi jūs jau esat kopā?" abi ar viltīgu smaidu sejā gandrīz vienlaicīgi pateicām - "Mēs neesam kopā" :) Nedaudz smieklīgi, nedaudz savādi. Dažreiz nevar saprast, vai mānām citus, vai paši sevi :) Galvenais jau, lai mums pašiem labi.
Tikai tagad pa galvu vēl maisās situācija no Ričarda Baha grāmatas "Tilts pāri mūžībai". Arī Ričards baidījās, ka viņam atņems viņa brīvību, baidījās, ka palaidīs garām savu Ideālo sievieti, nemaz neapjaušot, ka jau ir ar viņu kopā un brīvība var būt arī attiecībās. Ļoti precīzs mana Lieliskā apraksts un, lasot šīs grāmatas varoņa pārdomas, man šķiet, ka es sāku izprast nedaudz lielāku daļiņu nekā līdz šim no tā, kas darās mana vīrieša prātā.

ONE

Pirmdienas rīta saruna

Zem savas jaunās cepures paslēpusies, šķelmīgu smaidu un mūziku austiņās, baltajai kleitiņai šūpojoties, soļoju cauri Origo.

Viņš: Jūs uz Jūrmalu?
Es: Kā lūdzu? Pirmdienas rītā?
Viņš: Nu tad varbūt vēlāk dosieties uz jūru?
Es: Nebūtu jau slikti, bet diemžēl dodos uz darbu, šodien jāstrādā.
Viņš: Kā? Kāpēc tādai sievietei, kā Jums, ir jāstrādā?

Vai ne? Es arī sev šo jautājumu uzdodu katru dienu. Kāpēc man ir jābūt tai, kas iet uz darbu, cīnās ar rēķiniem, bankām, kredītiem, laika trūkumu? Mana vieta ir mājās pie bērniem, skaistumkopšanas salonos, laiku man vajadzētu pavadīt rūpējoties par vīru un saviem hobijiem...

Kultūršoks

Biju 6 dienas Parīzē un tās tuvumā un vēl 5 dienas dzīvoju mana Lieliskā vīrieša radītā pasakā… Tam vajadzēja mani izraut no sasodīti ikdienišķās ikdienas, izvilkt saulītē, sapurināt un pavērt skaidrāku skatu uz pasauli. Ziniet ko? Tas varen labi izdevās! Tik labi, ka šobrīd piedzīvoju tādu mērenu kultūršoku. Un nevis iebraucot svešā valstī, kā tas parasti mēdz notikt, bet gan atgriežoties tā saucamajā savā dzimtenē (vai precīzāk – tajā, kas te palicis). Jā, es saprotu, ka nav smuki tagad sūdzēties, ka Latvija nīkst ārā, ja Japānā gājis daudz trakāk un citur vispār karš vēl notiek un teroristi uzdarbojas ik uz stūra. Bet tomēr. Mums katram ir kaut kādas vēlmes un tiesības uz šādām vēlmēm, nemaz nerunājot par nepieciešamībām.

Ielas nekoptas… Smirdīgs sabiedriskais transports (jā, arī citās valstīs ir bomži, bet sabiedriskais transports laikam tiek tīrīts biežāk, jo Rīgas transports ož pat tad, kad tajā sen vairs nav neviens bezpajumtnieks)… Nelaipni apkalpojošā personālā strādājoši cilvēki, kas tad, ja pie kases atvadoties, novēlu jauku dienu, uz mani paskatās kā uz citplanētieti un droši vien nodomā, ka „tā blondā droši vien tikko dabūjusi”… Pelēkas un drūmas sejas uz ielām… Darbs, kurā… Labi, pietiek.

Bet es vienkārši nesaprotu, kā tas iespējams! Parīzes veikalā (visparastākajā veikalā, brendu veikalos vēl nevaru atļauties pat ieiet) pārdevēja man atvainojās, ka viņa nav man pati piedāvājusi biksēm citu izmēru un nākamreiz lai noteikti prasu viņai, ja kas vajadzīgs, nevis pati dodos meklēt īsto izmēru. Tāpat vienmēr iepazīstoties, sasveicinoties –cilvēki tiešām neaizmirst par elementāru pieklājību un bieži vien izklausās tiešām ieinteresēti tajā, kas un no kurienes Tu esi.

Šeit? Tas, ka saprotu un man patīk kā skan apkārt esošā valoda? Vismaz tā, kas pagaidām vēl dzirdama? Tie daži man tuvie cilvēki, kurus tāpat ikdienā nevaru satikt, jo esmu visa līdz ausīm tajā pašā darbā, kurā mani…? Tikai šo divu šaubīgo aspektu dēļ es vēl esmu šeit?

Offer

Brīdī, kad Tev noliek visu pasauli pie kājām un Tavi sapņi varētu piepildīties, Tu saproti, ka Tava pašreizējā pasaule pazudīs uz visiem laikiem un iespējams... tā nemaz nav tik slikta un tajā ir viss, kas Tev vajadzīgs...

L_VE (I vai O?)

Tā kā mīlestību raksturot saviem vārdiem ir praktiski neiespējami, atradu daudzu citu cilvēku mēģinājumus par to izteikties. Tad nu pavisam neliels citātu apkopojums.

Mīlestība ir bioķīmisku procesu rezultātā paaugstinājies oksitocīna daudzums asinīs, kas izraisa rožainuma efektu. (Zaiga Zirdziņa-Pūķe)
Mīlestība ir elpa - biežāk saudzējoša, dažreiz asāka vai pat ar klepu. Tā tevi parauj, un tu lido līdzi. Pat tad, kad vairs neatceries, kam un kāpēc.(Irbe Treile)
Mīlestība ir 80% darba.(Gints Freimanis)
Mīlestība ir savāda viela, kura pārklāj mīlošo cilvēku prātus, ķermeņus un liek tiem tiekties vienam pēc otra. Visur viņi saskata, dzird, jūt mīļoto. Pat tad, ja viņi nebūtu blakus, katrs tiktu ieslodzīts aukstā vīna pagrabā, viņi justu viens otra tuvumu, skatienu, elpu, glāstus, vārdus... Domas par mīļoto reibinātu prātu un radītu kaisli pat simtiem jūdžu attālumā.(Medusbite Organza)
Mīlestība ir malduguns, kuru nevar satvert un tad rūpīgi izķidāt. Līdz ko tai tuvojies ar saspicētu prātu, šķietami sagūstītais izčākst cakainās banalitātēs.(Gundega Vaska)
Mīlestība. Puteklis, vakaros aizķēries mīļotā nabas krokā. Kas gan cits?(Aija Eipure)
Mīlestība ir viens liels paradokss - tā ir vispārīgākā smeldze, vislielākā sāpe un vienlaikus - visgaršīgākā bauda. Un tas viss labi apzīmē šīs parādības īslaicīgumu. Atceries to vīru, kurš pameta savu amatu, savu dzīvi un aizgāja ar prostitūtu. Tas ir pārāk neracionāli, lai to mēģinātu aprakstīt.(Lauris Liepa)
Mīlestība ir skatīties uz kādu ēdam, slimojam, izgāžamies, naktī guļam vaļā muti, tīrām zobus, nemākulīgi dejojam. Skatīties visā nepilnīgajā un katras nepilnības dēļ izjust arvien dziļāku maigumu.(Anna Akmentiņa)
Mīlestība ir pozitīva seksuālā projekcija pretējā dzimuma cilvēkā.(Jānis Vaisla)
Mīlestība vārdiem nepakļaujas. Jo tie jau ir tikai vārdi, bet Viņa - Mīlestība. (Kārlis Vērpe)
Mīlestība ir laika apstāšanās mirklī pirms sevis pazaudēšanas.(Ilva Skulte)
Mīlestība ir spēja ziedot sevi citam. Kā sajūta - atraušanās no zemes. Kaut kas vairāk nekā draudzība.(Vilnis Kalnaellis)
Mīlestība ir pārliecība, ka otrs cilvēks tev vienmēr būs vajadzīgs.(Gita Līgure)
Mīlestība dod jaunu jēgu manai esamībai.(Maija Putniņa)
Mīlestība ir labākais, kas var ar jebkuru no mums notikt.(Evelīna Melnbārzde)
Mīlestība mēdz būt dažādu veidu. Vienu var aizķert tikai ar dakšiņu, citu ēd ar rokām kā austeri, citu vajag griezt ar nazi, lai tevi nenosmacē, bet mēdz būt arī tik šķidra, ka bez karotes neiztikt. Bet ir arī tāda kā ābols, ko apēda Ādams. (Milorads Pavičs)
Mīlestība man saistās ar vēlmi starp pasauli un vienu cilvēku izvēlēties pēdējo.(Ieva Kalniņa)
Mīlestība ir kodolreakcija, par kuras vadāmību es šaubos.(Māris Salējs)
Mīlestība ir liela, silta, iracionāla kustība no iekšienes uz sevi, citu vai Neko, kas, nepārtraukti pašpapildinoties, attaisno lielāko daļu Notikumu pa ceļam un piešķir jēgu Notiekošajam. (Ingmārs Pūķis)
Mīlestība atšķirībā no iemīlēšanās ir ilgstoša, aiz-kustinoša iejušanās otrā būtnē, nepazaudējot pašam sevi.(Aivars Eipurs)
Mīlestība ir telpa starp nepārvaramu kaisli un dziļu cieņu.(Kaspars Goba)
Mīlestība ceļ un piepilda vai gremdē un iztukšo dzīvi. Tie, kuri uzskata, ka mīlestība ir uz ilgu laiku, ir reālisti, bet tie, kas uzskata, ka tā ir mūžīga, ir emocionāli fantasti. (Vilnis Kundrāts)
Mīlestība ir spēja ļaut otram būt vairāk par pašu.(Aija Miškine)
Mīlestība ir sajūta. Tāpat kā īstenība.(Jurģis Liepnieks)
Mīlestība ir klusi un maigi dziedoša viesuļvētra tikko dzimušā mēness ziedā. (Kristaps Krustkalns)
Mīlestība ir stāvoklis, kad vārdos precīzi netveramo vēlmi - būt kopā sajūtu - atbalsta arī pragmatiski saprāta argumenti.(Ieva Bērziņa)
Mīlestība ir prieks paDOTies, atDOTies, DOT un pieDOT. (Andra Neiburga)
Mīlestību gribas salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem - bailīga vērošana no malas, kas mijas ar skaudību par uzdrošināšanos, izšķiršanās iekāpt, galvu reibinoša, bailīga un aizrautīga ļaušanās pacelties, tad kritiens, kur sajūsma mijas ar izbīli, tad vēl un vēl, līdz līkne augšup lejup apstājas un tu izkāp drebošām kājām, lai atrastos horizontālā plaknē, viss beidzies, tu nezini, vai nožēlot vai atviegloti uzelpot, vai iekāpt vēlreiz... Tā pati ģeometriskā figūra...(Frančeska Kirke)