Tik sen neesmu neko rakstījusi...
*Tā arī neeuzrakstīju par iepirkšanos Parīzē un to, kā atgriežoties mājās, pirmais, ko izdarīju, bija vēl 40 LVL atstāšana Drogās, atjaunojot savu matu kopšanas līdzekļu kolekciju un mājas tīrīšanas līdzekļu skapīti.
*Kā iztērēju 80 LVL veikalā kostimi.lv par visādiem aksesuāriem un diviem tērpiem, ko joprojām neesmu uzvilkusi (un tuvākajā laikā arī tajos neielīdīšu), toties vismaz cepures lietderīgi izmantojusi.
*Nepārrakstīju savu Uzticības stāstu, kurā izkliedzu sāpi uz visu pasauli, bet varbūt arī nevajag, jo sāpe jau sen aizmirsta un noglabāta kārtējā kurpju kastē.
Tā jau ir, ka vislabāk rakstās, kad tiek piedzīvoti kādi
dvēseliski pārdzīvojumi un īpaši tad, kad šie pārdzīvojumi ir negatīvi un skumji. Tad gribas kliegt, raudāt un skriet ar galvu sienā, taču dzīves netaisnības no tā nemainīsies. Tad atliek vien paņemt pildspalvu rokās, vai sākt klabināt tastatūru un stāsta beigās jau tastatūra klabinās pavisam mierīgi un arī vairs sienā negribas skriet.
Šobrīd manā dzīvē arī ir milzīgi pārdzīvojumi. Tikai šoreiz ļooooti pozitīvi. Un tieši tāpēc prātā un sirdī ir tāds tauriņu dancis, tāda emociju, pārdomu un atmiņu gamma, kā īpašajā dienas zupā - katlā samests viss, kas vien mājās ir un vēl drusciņ.
Piemēram.
Šorīt skatoties uz asfalta izbirušo granti, pēkšņi galvā ieskanējās dziesma no ReLoad - Turn the page, atgādinot man par to nedaudz piemirsto manas personības daļu, ko daudzi mani paziņas nemaz nezina un pat ja zinātu, nekad nesaprastu. Atgādināja par vēlām nakts stundām pie kamīna, šai mūzikai skanot fonā, par īpašo rudens smaržu, par manī mītošo nedrošību, vēl līdz tam nepamodinātās kaisles gruzdēšanu un daudzajiem neatbildētajiem jautājumiem. Sen nebiju aizdomājusies tik tālā pagātnē. Tas bija neatkārtojams laiks. Un es priecājos, ka man ir arī tādas atmiņas. Dīvaini, ka par to es domāju tagad, kad mana dzīve sāk beidzot nokārtoties. Nekad vēl agrāk nebiju teikusi no sirds, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo vienmēr iekšā klusībā kauca mana karstākā vēlēšanās. Beidzot mana laimes zvaigzne ir nokritusi un lielā vēlēšanās sāk izpildīties. Un te nu es esmu - ar smaidu sejā pārdomājot to, kāda es biju maza, naiva un nesamaitāta pirms vairāk kā deviņiem gadiem. And I'll never be the same again :)
*Tā arī neeuzrakstīju par iepirkšanos Parīzē un to, kā atgriežoties mājās, pirmais, ko izdarīju, bija vēl 40 LVL atstāšana Drogās, atjaunojot savu matu kopšanas līdzekļu kolekciju un mājas tīrīšanas līdzekļu skapīti.
*Kā iztērēju 80 LVL veikalā kostimi.lv par visādiem aksesuāriem un diviem tērpiem, ko joprojām neesmu uzvilkusi (un tuvākajā laikā arī tajos neielīdīšu), toties vismaz cepures lietderīgi izmantojusi.
*Nepārrakstīju savu Uzticības stāstu, kurā izkliedzu sāpi uz visu pasauli, bet varbūt arī nevajag, jo sāpe jau sen aizmirsta un noglabāta kārtējā kurpju kastē.
Tā jau ir, ka vislabāk rakstās, kad tiek piedzīvoti kādi
dvēseliski pārdzīvojumi un īpaši tad, kad šie pārdzīvojumi ir negatīvi un skumji. Tad gribas kliegt, raudāt un skriet ar galvu sienā, taču dzīves netaisnības no tā nemainīsies. Tad atliek vien paņemt pildspalvu rokās, vai sākt klabināt tastatūru un stāsta beigās jau tastatūra klabinās pavisam mierīgi un arī vairs sienā negribas skriet.Šobrīd manā dzīvē arī ir milzīgi pārdzīvojumi. Tikai šoreiz ļooooti pozitīvi. Un tieši tāpēc prātā un sirdī ir tāds tauriņu dancis, tāda emociju, pārdomu un atmiņu gamma, kā īpašajā dienas zupā - katlā samests viss, kas vien mājās ir un vēl drusciņ.
Piemēram.
Šorīt skatoties uz asfalta izbirušo granti, pēkšņi galvā ieskanējās dziesma no ReLoad - Turn the page, atgādinot man par to nedaudz piemirsto manas personības daļu, ko daudzi mani paziņas nemaz nezina un pat ja zinātu, nekad nesaprastu. Atgādināja par vēlām nakts stundām pie kamīna, šai mūzikai skanot fonā, par īpašo rudens smaržu, par manī mītošo nedrošību, vēl līdz tam nepamodinātās kaisles gruzdēšanu un daudzajiem neatbildētajiem jautājumiem. Sen nebiju aizdomājusies tik tālā pagātnē. Tas bija neatkārtojams laiks. Un es priecājos, ka man ir arī tādas atmiņas. Dīvaini, ka par to es domāju tagad, kad mana dzīve sāk beidzot nokārtoties. Nekad vēl agrāk nebiju teikusi no sirds, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo vienmēr iekšā klusībā kauca mana karstākā vēlēšanās. Beidzot mana laimes zvaigzne ir nokritusi un lielā vēlēšanās sāk izpildīties. Un te nu es esmu - ar smaidu sejā pārdomājot to, kāda es biju maza, naiva un nesamaitāta pirms vairāk kā deviņiem gadiem. And I'll never be the same again :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru