pirmdiena, 2010. gada 29. marts

Jau pl.2:26...

Nolādētais svētdienas vakara bezmiegs... Kā jauna nedēļa klāt, tā sirds dauzās un nespēju aizmigt... Ja vēl no tā bezmiega būtu kāda jēga un es varētu pastrādāt, tad es nesūdzētos... Bet rezultātā - nevaru aizmigt, zinu, ka rīt izlekšu no gultas reizē ar modinātāju jau pl.6:10, bet darba produktivitāte būs nulle, jo kad beidzot ieraudzīšu gaidīto, mani pārņems nogurums... Life isn't fear. Never was.

svētdiena, 2010. gada 28. marts

Gribu!!!

NEDRĪKST! Pamēģini tik pateikt šādu vārdu bērnam un vēl atļauties neko nepaskaidrot. Protams, ka tieši tas, ko aizliedz, būs jāpamēģina. Un mēs tāpat piedodam, jo tie taču ir bērni. Bet pats labākais, ka šis vārds NEDRĪKST tieši tāpat iedarbojas arī uz pieaugušajiem. Šajā vārdā laikam ir kāda maģija – pateiksi nedrīkst, pilnīgi noteikti būs tas jādabū. Kas gan tas ir, kas pat saprātīgam cilvēkam liek kādam kaut ko pierādīt sakot – „Ha, redz, ka var gan tā!” ? Tieši tāpat kā liktens ar mums sāk spēlēties, ja pasakām kaut ko, kas sākas ar vārdiem „ES NEKAD...”. Var jau būt, ka esmu palikusi riebīga, bet es tomēr pēdējā laikā pieturos pie frāzes:
JA NEDRĪKST, BET STIPRI GRIBAS, TAD TOMĒR DRĪKST...”
Mani vairs neuztrauc kaut kādas morāles normas, sabiedrības viedoklis, kaut kas, kā tam būtu jābūt un visādi noteikumi. Klausos dziesmas un viss, ko es dzirdu ir: „Lai sapņi lido”, „Lai kur tu ietu, savam sapnim ir vienmēr jāseko”, „Dari tā, kā sirds tev liek”, „Nemelo sev” u.tml. Protams, es dzirdu tikai to, ko gribu dzirdēt, bet mēs taču „katrs pats esam savas laimes kalējs”, „dzīvojam taču tikai vienreiz” un „kļūdīties nav iespējams”. Man šķiet, ka dzīve ir pārāk īsa, lai mēģinātu tajā likt ielāpus tur, kur nav vērts, kā arī vēl uztraukties par kāda cita cilvēka laimi. Egoiste? Da sauciet mani kā vien ienāk prātā... Esmu nokaitināta, gribu beidzot būt laimīga un par to nejusties vainīga! In the way I LIKE and in the way I WANT with those WHO I want!

piektdiena, 2010. gada 26. marts

Cīņa starp prātu un sirdi...

Klusums. Pilnīgs klusums. Tikai manis pašas domas galvā. O, atcerējos smieklīgu lietu, jau ievilku elpu, lai pastāstītu bet – apraujos. Nav vairs nozīmes. Pilnīgi nekādas. Trīs gadi un trīs mēneši ir beidzot noslēgušies ar klusumu. Jo laikam jau viss ir bijis – aizvainojums, pārmetumi, vēl pēdējie mēģinājumi, samāksloti prieka brīži, vēl kāds mīļuma brīdis un beidzot klusums. Miers. Tā tam jābūt. Pavisam noteikti. Visu ceļu uz mājām no Alfas tikai klusums un manas domas. Pavisam tālu jau aizklejoju pa savām domām, izdzīvoju sajūtas, kas varbūt kādreiz piepildīsies, bet varbūt nē. Ir sajūta, ka It’s ment to be, bet ko gan es varu zināt. Savās domās aizklejos tik tālu, ka pieķerot sevi smaidam platu apmierinātu smaidu, atcerējos vienu stāstu no Daces Rukšānes grāmatas „Simts seksīgas sestdienas”. Sieviete iemīlējās savā sapņu vīrietī, stāstīja draudzenēm par to, kā viņi lēnām iepazīstas, tiekas, stāstīja par randiņiem, dāvanām no viņa, romantiku. Viss kā filmā. Tad meitenei parādījās vēders, draudzenes apskauda viņas laimīgo ģimenīti. Tikai sīkums tāds, ka neviena draudzene nebija šo Lielisko vīrieti redzējusi. Kādu vakaru, garām ejot, viena no draudzenēm izdomāja piekāpt ciemos. Meitenes nebija mājās, taču viņas mamma bija uz vietas un gribēja parunāt ar meitas labāko draudzeni. Kā izrādās – visi šie stāsti un ģimenes idille nemaz nav tā kā izskatās. Tā ir pasaka vārda tiešā nozīmē. Fantāzija. Izrādās šādi sapņojot var pāršaut pār strīpu. Bērns viņai no kaut kāda nedaudz atpalikuša kaimiņa, pārējais viss – pilnīgs izdomājums, dāvanas pati sev nopirkusi. Viņas Lieliskais vīrietis par to pat nenojauš. Uz jautājumu, kāpēc mamma šo pasaku nav apturējusi, viņa atbildēja, ka nekad vēl nav redzējusi savu meitu tik laimīgu. Šis stāsts man pēdējās dienās neiziet no galvas. Es ļoti ceru, ka nepāršaušu pār strīpu. It kā jau nav, ko uztraukties, jo esmu saprātīga meitene, bet situācija, kurā esmu iekūlusies nemaz neliecina, ka es paļautos uz veselo saprātu. Šobrīd es vēl esmu laimīga, ka man ir tas mazumiņš fantāziju, kas ir manā galvā. Un šīs fantāzijas katru dienu tikai pastiprinās, bet ne jau tāpat vien - kāds „nejaušs” pieskāriens, kāds dziļš skatiens, kāda frāze, ko tikai mēs saprotam... Rezultāts – atkal divas jaunas kastītes.

sestdiena, 2010. gada 20. marts

Grēksūdze


  • 4 rūtaini virtuves dvielīši, divi zili ar sarkanu, divi sarkani ar brūnu;
  • Veļas mīkstinātājs;
  • Zili auskari – lielie riņķi, kuriem gan vajadzētu nopirkt klāt āķīšus, šie man nepatīk;
  • Ķēdīte ar tādu interesantu kareklīti – no sirsniņām izveidots aplītis ar zilu viducīti;
  • Zila kleitiņa, kas, kā izrādās (atklāju mājās, griežot birku nost) ražota Itālijā. Samon Designs. Bet man neraksturīga. Ar kabatiņām uz krūtīm un kuplu apakšdaļu. Laikam ļoti labi izskatītos kopā ar legingiem, kurus vēl līdz šim neesmu nekad uzvilkusi. Vienmēr veikalos noskatos ar domu – pienāks laiks. Laikam pienāca :D
  • 2 supersmukas gotu rotiņas ap kaklu – viena ar platāku mežģīni svētku gadījumiem, otra šaura mežģīnīte ar sarkanu lentīti un mazu sudraba kareklīti;
  • Melna, šaura jostiņa;
  • Melna šalle/lakats. Nevis vienkāršs, bet ar tādām vertikālām iešuvēm, kādas iepriekš nebiju nekur redzējusi;
  • 7 jauni apakšveļas gabali dažādās krāsās (dievīgas mežģīnes!);
  • Vēl viens rozā mistisks apakšveļas gabals, ko nezinu vai kādreiz uzvilkšu, bet tādu risinājumu nebiju redzējusi, varētu izskatīties labi;
  • Vienkārša vidēja lieluma melna rokassoma;
  • Dievīgi džinsi, jo man jau neder tādi parasti, man vajag oriģinālus. Zili, protams. Uz dibena uzšuves – melni eņģeļa spārni (līdzīgi kā man bija iepriekšējām uz stilbiem) un ar pērlītēm vēl izšūti. Arī priekšpusē pie kabatas mazs sudrabains spārniņš izšūts un B burts no ražotāja.
  • Vēl viens interesants apģērba gabals, kāds man nav bijis – džinsu kombinezons. Pusbikses līdz ceļiem, ar pogājamu apakšu, lai piegulošāk vai nē (atkarībā no garastāvokļa), arī vidū abās pusēs pogas, augšā nu kā jau džinsu kombinezonam – ar kabatu vēl uz vēdera. Drusku pēc Karlsona, bet no aizmugures pavisam seksīgi, visas vajadzīgās formas izceļas. Man vienkārši nekas tāds nav bijis, gribas ko interesantu. Gribas pārmaiņas... Tieši tas ir tas, kas man visvairāk vajadzīgs. Pārmaiņas.
  • Vēl manā īpašumā nonākušas mana mīļotā veikala Reserved rozā vasaras bikses un superīga rozā cepurīte. Pavisam noteikti pārmaiņas. Un tā kā es šobrīd nespēju atlikt naudu, lai nomainītu logus, pārlīmētu tapetes, nomainītu mēbeles un nopirktu pūkainu, gaiši zilu tepiķi, tad man nekas cits neatlika, kā doties tās savas mīļās melnās ādas jakas meklējumos. Kas gan paradoksāli, jo manā pirkumu sarakstā nav šī paša galvenā mērķa. Dažas gan pa ceļam manīju, bet kaut kādas nekādas. Tā, ko vakar redzēju Lindexā visu laiku stāv acu priekšā, bet tā cenu zīme gan pavisam nepievilcīga... Ja emocionālais stāvoklis nemainīsies un nākamnedēļ gadīšos tajā veikalā, nešaubos, ka ārā iziešu melnā ādas jakā... Es vienkārši nedrīkstu tuvoties veikaliem. Nedrīkstu. Uz grīdas guļ čupiņa ar birkām, cenu zīmēm, atārdītām uzšuvēm un izrautiem diedziņiem.
Bet bilance? Lai gan vienmēr esmu izdevīgi iepirkusies, šīs dienas hiti pārsit visu! Nemūžam neuzminēt, cik es par to visu kopā samaksāju. Protams, ka superizdevīgi. Bet tomēr summa tāda, ka šomēnes atkal visi mani rēķini piedalīsies izlozē un tikai daži laimīgie tiks apmaksāti. Un fakts, ka tik izdevīgus ķērienus nevar laist garām, mani tikai iepriecina un nemaz nepalīdz tikt vaļā no manas atkarības. (57)

My city - my love

Sestdienas rīts. Guļu svešās mājās Brīvības ielas septiņdesmitajos ciparos. Cik pulkstens? Nezinu, bet liekas, ka jau kādi pl.10, droši vien mūsu modinātājiem vienkārši bija atslēgtas brīvdienu dienas. Ārā tāda rosība – mašīnas, autobusi, tramvaji, jā, pavisam noteikti vajadzētu celties. Zvana modinātājs. Ko? Pulkstens ir tikai septiņi? Mjā. Pilsētas pulss ir pavisam citādāks. Aiz loga maigi nogurdz balodis un novēl man patīkamu dienu. Jā. Šī pavisam noteikti būs vienreizēja diena. Nekas, ka šobrīd pārvietojos guļammaisā, jo citādāk ir auksti, mani mati ir izspūruši un nenoņemtā kosmētika liecina par vakardienas vēlo gulētiešanu, es jau jūtos lieliski un tas viss pie lietas piederas. Pamosties no tā, ka tevi pamodina pilsēta, tas man ir kas jauns. Viena mašīna, otra mašīna, ooo, tur atkal nāk trolejbuss... Un – klusums. Pauzīte. Kā aizturēta elpa, gaidot kas būs tālāk. Jā, un pēkšņi nāk daudz mašīnas, pilsētas skaņas. Un atkal iegurdzas balodis, sakot, ka tā jau visu dzīvi palaidīšu garām, viņš mani jau sauc ielās! Šeit sestdienās ir tieši īstā dzīve, visi rosās, kārto lietas, kurām darba dienās nepietiek laika. Ooo, noklab sliedes – lielais „tanks” aizbrauc grabēdams. Kaut kur dodas arī smagā atkritumu mašīna. Jā, bet par tām sestdienām. Te nekad nebūs kā laukos – sestdienās veikali ciet, ielas kā izmirušas, un vientuļi zāles kamoli veļas pa ielām. Es nesaprotu, kā vispār varēju agrāk izturēt sestdienas bez šīs rosības. Ir sajūta, ka tā tam būtu jābūt vienmēr. Lielajā pilsētā sestdienas nav ne īsti darba dienas, ne brīvdienas – tās ir īpašās dienas. Mmm, atkal pauzīte. Es gluži neapzināti arī aizturēju elpu. Un līdz šim man burvīgi likās ap pl.21 iet caur kādu no stacijas tuneļiem un skatīties, kā mazie veikaliņi pa vienam, bet visi kā sarunājuši dodas gulēt. Izslēdzas gaisma te un tur, tiek aizvilktas restes tur un šeit, aizslēgtas durvis, viņi ir tikpat noguruši, cik es. Bet vēl nekad nebiju izbaudījusi Īpašās dienas burvību. Un man gribas no šīs pilsētas paņemt vēl un vēl! Tik bieži ieraugu jaunas skaistas vietas, nemaz nerunājot par Tērbatas un Brīvības ielām, kuras, lai gan tik redzētas, tomēr vienmēr pārsteidz ar kaut ko jaunu. Man gribas ieiet tajos veikalos, kuru skatlogi tik ļoti mani vienmēr sauc, bet maks izmisumā kliedz, ka vēl vienu kārdinošu skatu, kuru nevar atļauties, viņš neizturēs. Tramvajs. Šī mīlestība, kas sākās apmēram pirms diviem gadiem, mani vēl nav pievīlusi pat neskatoties uz dažiem biedējošiem šīs Lielās pilsētas notikumiem mūsu kopdzīvē, kas man vēl nemaz nav apnikusi. Šī pilsēta visu ir redzējusi, tāpēc tajā var tik labi justies visdažādākajās situācijas. Tu vari iekāpt saplēstās džinsās, melnā ādas jakā un izspūrušiem matiem izbaudīt uzmanību. Kāds uzpīpina priekšā braucošajam, vēl snauduļojušam šoferim. Jā, es jau eju. Gaidi mani balodīt.

svētdiena, 2010. gada 14. marts

Ballīte 7.dzīvoklī

Can’t forget to breathe slow, count from 1 to 10 with my eyes closed...” Apmēram to es sev cenšos iestāstīt. Ieelpa, izelpa... Tik ļoti gribas ieelpot jasmīnu smaržu... Ieelpa, izelpa... Un izelpot visas sliktās domas, kas sakrājušās... Ieelpa, izelpa... Tā - lēnām atgriežas normāla sirdsdarbība. Jūtos pārgurusi... Ne tikai no vājprātīgās virtuves šrubīšanas, bet gan arī no trakās dejošanas, ko uzrīkoju savā istabā. Palikusi viena, uzgriezu mūziku uz skaļāko un dejoju. Beidzot. Jo tik ļoti gribas trakot, dziedāt, dejot, tik ļoti gribas piekļauties, aaaaah... Nē. „Viss notiek tā, kā tam jānotiek” - man atkārto iekšējā balss, bet ir tik ļoti apnicis ieilgušais bardaks. Nu nav man bijis tik ilgi sajukums dzīvē, tik daudz nenokārtotu lietu. Viens, protams, ir skola, jo joprojām neesmu saņēmusies bakalaura rakstīšanai un parādu kārtošanai, bet laiks tikai nepielūdzami iet uz priekšu un man IR jāsaņemas, lai to visu nokārtotu, jo man šogad BŪS izlaidums. Bet tas jau būtu tas mazākais (lai gan tā nevajadzētu būt). To es vismaz zinu, kā nokārtot. Apmēram. Bet pārējais? Kur dzīvot? Kā strādāt? Ko mīlēt un ko nīst? Viss ir tādā virpulī... Gribētos visas tās daudzās domas galvā vienkārši uz kādu laiku izslēgt. Pat šodienas fiziskā slodze man nelīdz, jo ik pa laikam uzpeld sīkumi, kas man atkal aizrauj elpu, nu kaut mašīnas numurs, kurš pa gabalu izskatījās pazīstams... Bet toties vismaz dejojot es atkal apzinājos pati sevi – es dzīvoju sev un darīšu visu, lai ES būtu laimīga. Par pārējiem, kas gadīsies manā dzīvē, nejūtos atbildīga. Es skatos uz sevi un priecājos, ka esmu pieaugusi un mainījusies, ka ar katru gadu kļūstu skaistāka un gudrāka, pašpārliecinātāka un spējīgāka. Tikai diemžēl visas manas labās īpašības saļimst konkrētu cilvēku priekšā. Bet nekas – es vēl parādīšu! Esmu noskaņojusies izprovocēt kaut kādu risinājumu, pat ja tas man nebūs patīkams. Vismaz kaut kādas pārmaiņas! Tas ir tas, kas man šobrīd nepieciešams – pārmaiņas. Mmm, un jasmīnu smarža.

ceturtdiena, 2010. gada 11. marts

...

Ir reizes, kad gribas Tevi izvilkt no savām domām un ievilkt gultā.

Grrr, pavasaris!!!

Proposal

Aaah :) Pa ilgiem laikiem lidinos. Kaut kādā dīvainā eiforijā. Pat nevaru saprast no kā. No negulēšanas, no lielās vakardienas smiešanās, no filmas iespaidiem, no vēlmes noticēt... Visticamāk no tā visa kopā. Vakar savācos tik daudz pozitīvo emociju, ka tagad esmu gatava to dalīt arī citiem – es vienkārši staroju! Turpinu domāt labās domas, lai tiešām viss izdotos. Bet filma- vienreizēja!!! Parasti komēdijas ir tādas, ka var atlaisties krēslā, neko diži neiespringt, nedaudz iemigt, pasmieties un sagaidīt laimīgās beigas. Bet šajā filmā ir tā, ka ik pa laikam vienkārši paliek mute vaļā no pārsteiguma!!! Kā var tādas situācijas sanākt :D Nosmējos ne pa jokam, šodien pat vēders tā patīkami sāp. Un Bulokas atveidotā varone ir tik spilgta persona, tik sievišķīga, tik, tik!!! Ah. Nu šoreiz man pat nav ko teikt, tā filma ir no tām, kas noteikti jāredz un ko var skatīties vēl un vēl.
Un labākā vieta filmā: "I'm sorry! It's morning!!!" :D

otrdiena, 2010. gada 9. marts

Galva smiltīs...

Neko nezinu, neko negribu zināt...

svētdiena, 2010. gada 7. marts

Le comte de Monte-Christo


"Nav pasaulē ne laimes, ne nelaimes, tikai viens stāvoklis tiek ar otru salīdzināts. Kas augstākās sāpes izbaudījis, tas vien ir vērts un spējīgs augstākās laimības. Vajadzēja vēlēties mirt, lai zinātu, cik saldi ir dzīvot! Vajadzēja vecu ļaunu atriebt, lai varētu izlīdzināt, vajadzēja vecu izdzīvot, lai saprastu jaunu. Vienīgā gudrība ir - neizsamist un aizvien sākt no jauna!”


P.S. Aizraujošāku grāmatu vēl nebiju lasījusi!!!

Blind Dating

2006.gada filma ar pievilcīgo Chris Pine galvenajā lomā. Filma, kas liek padomāt arī par citām vērtībām, nevis tikai naudu. Uzsvars likts uz ģimeni, tās nozīmi un atbalstu, kā arī pienākumiem, kas saistīti ar ģimenes tradīcijām. Puisis no dzimšanas jau ir akls un lieliski ar to tiek galā, lai gan vēlas visu laiku noslēpt šo savu īpatnību. Tagad viņam radusies iespēja kaut nedaudz ieraudzīt pasauli, pateicoties operācijai, pēc kuras viņš ar brillēs speciāli ievietotu kameru redzētu miglainus, melnbaltus tēlus. Bet ir vēl viena problēma. Puisis joprojām ir nevainīgs un tam nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Brāļa centieni piespēlēt viņam kādu meiteni beidzās ar to, ka galvenais aktieris iemīlējās sekretārē, kuru satika katru reizi ejot pie daktera. Tikai nelaime tāda, ka viņas tautība ir indiete un viņa ir saderinājusies (kas nav vēl tik traki, kā precējusies), lai turpinātu ģimenes tradīcijas. Atkal sirdssāpes. Pēc operācijas puisis ieraudzīja pirmo reizi savu ģimeni un labākos draugus, taču izrādās operācija nebija veiksmīga un savu mīlestību viņš tā arī neieraudzīja dzīvē. Kā viņš pats saka beigās: „Man izdevās uzstādīt rekordu, paliekot aklam divreiz savā dzīvē. Bet kamoon – man ir meitene!” :)

Eh, skatoties šo filmu, jau otro reizi šajā nedēļā aizdomājos, kā būtu, ja es uzzinātu, ka mana dzīve drīz beigsies? Vai kāda tuvākā cilvēka dzīve drīz beigsies. Vai tad es beidzot spētu pateikt visu, kas man uz sirds sakrājies? Nekad agrāk vēl man nav bijis tāds smagums uz sirds, jo visas sāpes ātrāk vai vēlāk atrisinājušās, taču nu man ir divas tik ļoti ieilgušas lietas, ka es jūtos, kā noziedzniece, klusējot staipot apkārt to savu sāpi. Kāpēc nevarētu tāpat kā filmās, saņemties un spert ārā visu, kas uz sirds? Zaudēt jau tāpat nav ko. Nav mums, latviešiem, tas temperaments tāds. Vienmēr iekšā sēž doma: „Un ko par mani padomās? Ja nu mani atraida? Ko apkārtējie teiks?” Nu un? Vai tad tas ir labāk kā visu laiku mocīties, domājot, kā būtu, ja būtu? Nekas neizdosies, nāks nākamais. Bet nē... Kā siena priekšā. „Runājiet tagad, vai klusējiet mūžīgi.” Vai ir vērts šajā brīdī kaut ko teikt? Cik ļoti savai muļķajai sirdij var uzticēties? Nē, mūžīgi es neklusēšu, tas nu ir skaidrs, bet kad beidzot to akmeni no sirds novelšu, arī nezinu...

Piederības sajūta

Vakardienas Damien Rice jau ir aizmirsies pilnībā :) Piedāvājos restaurēt vienu saskrāpētu disku un iesāku meklēt visādas latviešu vecās dziesmas, ak – atlika tikai saņemties un nospiest Play, kad mana oma jau ir izmainījusies un visas neatrisinātās lietas aizmirsušās. „Kad bērziem pirmās lapas plauks...” „Nāc pie manis rudais runci...” „Jā, jā, jā, trīs dēlus došu...” „Iedzersim pa piņģerotam...” „Redz, kur melnā pantera” „Kam tev vajadzēja projām skriet” Jāaa :) Un, protams, pa vidam arī „Es nevaru būt balts un tas nav iespējams” :D Ko tik neizklausījos! Tādos brīžos es laikam esmu laimīga, ka esmu Latvijā un ka esmu latviete. Lai kā es varbūt sajūsminātos par Metallicas dziesmām, kā dziedātu līdzi Aerosmith, Billie Joel, Michael Jackson u.tml mūziķu daiļradei, tomēr dziesmām latviešu valodā ir īpaša aura, pavisam citas emocijas. Ir tāda sajūta, ka Tev ir aizmugure, spēcīga un interesanta pagātne. Īpaši tieši vecajiem gabaliem, nevis visādiem jaunajiem censoņiem, kam īsti nesanāk. Tas, kas šobrīd notiek mūsu valstī, jau ir kas pavisam cits un to tēmu labāk nekustināt. Katrā ziņā, šobrīd tiešām jūtos laimīga, ka esmu šajā zemē, kur man apkārt runā saprotamā valodā, kur pavisam drīz tiks tecinātas bērzu sulas, kur būs apkārt tik daudz zaļuma un prieka. Paldies Gi4, ka man to atgādināji, daudzas labas latviešu dziesmas nemaz nezināju un daudzas biju piemirsusi.

sestdiena, 2010. gada 6. marts

Too much...

Laikam nu man beidzot ir par daudz... Par daudz "Nejaušību", par daudz emociju, par daudz domu, par daudz esmu izmuldējusies, par daudz tiek lietots, par daudz tērēts, par daudz... Visa kā par daudz. Atkal klausos Damien Rice, ko es darīju apmēram pirms gada. Sirdi plosoša mūzika...
Un visam pa vidu vēl viena problēma - tuvojos Grāfa Monte Kristo grāmatas noslēgumam. Kur lai dabū vēl kaut ko tik aizraujošu, ko lasot, es spētu pilnībā aizmirsties?
BET (pavisam lielais BET) - es zinu, ka es ar visu tikšu galā! Šis ir vienkārši brīnumains gads un patiesībā jau es priecājos, ka notiek tik daudz pārmaiņu un esmu nonākusi pie tik daudzām jaunām atklāsmēm. Tikai šobrīd tā visa ir drusku par daudz un man vajag atvilkt elpu un pārdomāt savu stratēģiju.

ceturtdiena, 2010. gada 4. marts

Atliek noticēt :)

Esmu gar zemi. Pēdējās dienās notiek TIK daudz kas man neizprotams. Šodien ar savu burvīgo smaidu devos uz darbu un pieķēru sevi, ka galvā iešāvās maza, maza vēlēšanās. Un nepagāja ne viens mirklis - un tā piepildījās! Es biju tik pārsteigta, ka mana sirds sāka dauzīties ar dubultu ātrumu un samulsu ne pa jokam. Tik ātri laikam neviena mana vēlēšanās nebija piepildījusies. Kas tas ir par varenu spēku, kas visus notikumus saliek kā vajag, fantastiski!!! Un ir sajūta, ka tiklīdz es mēģinu tam pretoties, tā šie notikumi iegūst dubultu spēku. Tā kā es joprojām ticu Nejaušību Neesamības Teorijai (kaut sit mani nost Anniņ)!

trešdiena, 2010. gada 3. marts

Taste of life :)



Vīna glāze brokastīs - tas man ir kas jauns :)
Tāpat kā tas, ka beidzot šonakt gulēju. Pēc 4 negulētām pārdomu pilnām pavasara naktīm, šonakt pilnībā atdevos ziemas miegam un vēl par nelaimi sliktiem sapņiem. No rīta jutos kā lupata, bet brokastis visu mainīja :) Atkal smaidu un zinu, ka šī būs lieliska diena!!!

pirmdiena, 2010. gada 1. marts

NU KĀ?!



Kā?
KĀ?!
Nu kā?!?!
Kā lai ienīst to, ko tik ļoti gribas mīlēt?
Aaaaah.... :(
Kā?
Somebody...
Please tell me...