Klusums. Pilnīgs klusums. Tikai manis pašas domas galvā. O, atcerējos smieklīgu lietu, jau ievilku elpu, lai pastāstītu bet – apraujos. Nav vairs nozīmes. Pilnīgi nekādas. Trīs gadi un trīs mēneši ir beidzot noslēgušies ar klusumu. Jo laikam jau viss ir bijis – aizvainojums, pārmetumi, vēl pēdējie mēģinājumi, samāksloti prieka brīži, vēl kāds mīļuma brīdis un beidzot klusums. Miers. Tā tam jābūt. Pavisam noteikti. Visu ceļu uz mājām no Alfas tikai klusums un manas domas. Pavisam tālu jau aizklejoju pa savām domām, izdzīvoju sajūtas, kas varbūt kādreiz piepildīsies, bet varbūt nē. Ir sajūta, ka
It’s ment to be, bet ko gan es varu zināt. Savās domās aizklejos tik tālu, ka pieķerot sevi smaidam platu apmierinātu smaidu, atcerējos vienu stāstu no Daces Rukšānes grāmatas „Simts seksīgas sestdienas”. Sieviete iemīlējās savā sapņu vīrietī, stāstīja draudzenēm par to, kā viņi lēnām iepazīstas, tiekas, stāstīja par randiņiem, dāvanām n
o viņa, romantiku. Viss kā filmā. Tad meitenei parādījās vēders, draudzenes apskauda viņas laimīgo ģimenīti. Tikai sīkums tāds, ka neviena draudzene nebija šo Lielisko vīrieti redzējusi. Kādu vakaru, garām ejot, viena no draudzenēm izdomāja piekāpt ciemos. Meitenes nebija mājās, taču viņas mamma bija uz vietas un gribēja parunāt ar meitas labāko draudzeni. Kā izrādās – visi šie stāsti un ģimenes idille nemaz nav tā kā izskatās. Tā ir pasaka vārda tiešā nozīmē. Fantāzija. Izrādās šādi sapņojot var pāršaut pār strīpu. Bērns viņai no kaut kāda nedaudz atpalikuša kaimiņa, pārējais viss – pilnīgs izdomājums, dāvanas pati sev nopirkusi. Viņas Lieliskais vīrietis par to pat nenojauš. Uz jautājumu, kāpēc mamma šo pasaku nav apturējusi, viņa atbildēja, ka nekad vēl nav redzējusi savu meitu tik laimīgu. Šis stāsts man pēdējās dienās neiziet no galvas. Es ļoti ceru, ka nepāršaušu pār strīpu. It kā jau nav, ko uztraukties, jo esmu saprātīga meitene, bet situācija, kurā esmu iekūlusies nemaz neliecina, ka es paļautos uz veselo saprātu. Šobrīd es vēl esmu laimīga, ka man ir tas mazumiņš fantāziju, kas ir manā galvā. Un šīs fantāzijas katru dienu tikai pastiprinās, bet ne jau tāpat vien - kāds „nejaušs” pieskāriens, kāds dziļš skatiens, kāda frāze, ko tikai mēs saprotam...
Rezultāts – atkal divas jaunas kastītes.
Klusums. Pilnīgs klusums. Tikai manis pašas domas galvā. O, atcerējos smieklīgu lietu, jau ievilku elpu, lai pastāstītu bet – apraujos. Nav vairs nozīmes. Pilnīgi nekādas. Trīs gadi un trīs mēneši ir beidzot noslēgušies ar klusumu. Jo laikam jau viss ir bijis – aizvainojums, pārmetumi, vēl pēdējie mēģinājumi, samāksloti prieka brīži, vēl kāds mīļuma brīdis un beidzot klusums. Miers. Tā tam jābūt. Pavisam noteikti. Visu ceļu uz mājām no Alfas tikai klusums un manas domas. Pavisam tālu jau aizklejoju pa savām domām, izdzīvoju sajūtas, kas varbūt kādreiz piepildīsies, bet varbūt nē. Ir sajūta, ka It’s ment to be, bet ko gan es varu zināt. Savās domās aizklejos tik tālu, ka pieķerot sevi smaidam platu apmierinātu smaidu, atcerējos vienu stāstu no Daces Rukšānes grāmatas „Simts seksīgas sestdienas”. Sieviete iemīlējās savā sapņu vīrietī, stāstīja draudzenēm par to, kā viņi lēnām iepazīstas, tiekas, stāstīja par randiņiem, dāvanām n
o viņa, romantiku. Viss kā filmā. Tad meitenei parādījās vēders, draudzenes apskauda viņas laimīgo ģimenīti. Tikai sīkums tāds, ka neviena draudzene nebija šo Lielisko vīrieti redzējusi. Kādu vakaru, garām ejot, viena no draudzenēm izdomāja piekāpt ciemos. Meitenes nebija mājās, taču viņas mamma bija uz vietas un gribēja parunāt ar meitas labāko draudzeni. Kā izrādās – visi šie stāsti un ģimenes idille nemaz nav tā kā izskatās. Tā ir pasaka vārda tiešā nozīmē. Fantāzija. Izrādās šādi sapņojot var pāršaut pār strīpu. Bērns viņai no kaut kāda nedaudz atpalikuša kaimiņa, pārējais viss – pilnīgs izdomājums, dāvanas pati sev nopirkusi. Viņas Lieliskais vīrietis par to pat nenojauš. Uz jautājumu, kāpēc mamma šo pasaku nav apturējusi, viņa atbildēja, ka nekad vēl nav redzējusi savu meitu tik laimīgu. Šis stāsts man pēdējās dienās neiziet no galvas. Es ļoti ceru, ka nepāršaušu pār strīpu. It kā jau nav, ko uztraukties, jo esmu saprātīga meitene, bet situācija, kurā esmu iekūlusies nemaz neliecina, ka es paļautos uz veselo saprātu. Šobrīd es vēl esmu laimīga, ka man ir tas mazumiņš fantāziju, kas ir manā galvā. Un šīs fantāzijas katru dienu tikai pastiprinās, bet ne jau tāpat vien - kāds „nejaušs” pieskāriens, kāds dziļš skatiens, kāda frāze, ko tikai mēs saprotam... Rezultāts – atkal divas jaunas kastītes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru