Sestdienas rīts. Guļu svešās mājās Brīvības ielas septiņdesmitajos ciparos. Cik pulkstens? Nezinu, bet liekas, ka jau kādi pl.10, droši vien mūsu modinātājiem vienkārši bija atslēgtas brīvdienu dienas. Ārā tāda rosība – mašīnas, autobusi, tramvaji, jā, pavisam noteikti vajadzētu celties. Zvana modinātājs. Ko? Pulkstens ir tikai septiņi? Mjā. Pilsētas pulss ir pavisam citādāks. Aiz loga maigi nogurdz balodis un novēl man patīkamu dienu. Jā. Šī pavisam noteikti būs vienreizēja diena. Nekas, ka šobrīd pārvietojos guļammaisā, jo citādāk ir auksti, mani mati ir izspūruši un nenoņemtā kosmētika liecina par vakardienas vēlo gulētiešanu, es jau jūtos lieliski un tas viss pie lietas piederas. Pamosties no tā, ka tevi pamodina pilsēta, tas man ir kas jauns. Viena mašīna, otra mašīna, ooo, tur atkal nāk trolejbuss... Un – klusums. Pauzīte. Kā aizturēta elpa, gaidot kas būs tālāk. Jā, un pēkšņi nāk daudz mašīnas, pilsētas skaņas. Un atkal iegurdzas balodis, sakot, ka tā jau visu dzīvi palaidīšu garām, viņš mani jau sauc ielās! Šeit sestdienās ir tieši īstā dzīve, visi rosās, kārto lietas, kurām darba dienās nepietiek laika. Ooo, noklab sliedes – lielais „tanks” aizbrauc grabēdams. Kaut kur dodas arī smagā atkritumu mašīna. Jā, bet par tām sestdienām. Te nekad nebūs kā laukos – sestdienās veikali ciet, ielas kā izmirušas, un vientuļi zāles kamoli veļas pa ielām. Es nesaprotu, kā vispār varēju agrāk izturēt sestdienas bez šīs rosības. Ir sajūta, ka tā tam būtu jābūt vienmēr. Lielajā pilsētā sestdienas nav ne īsti darba dienas, ne brīvdienas – tās ir īpašās dienas. Mmm, atkal pauzīte. Es gluži neapzināti arī aizturēju elpu. Un līdz šim man burvīgi likās ap pl.21 iet caur kādu no stacijas tuneļiem un skatīties, kā mazie veikaliņi pa vienam, bet visi kā sarunājuši dodas gulēt. Izslēdzas gaisma te un tur, tiek aizvilktas restes tur un šeit, aizslēgtas durvis, viņi ir tikpat noguruši, cik es. Bet vēl nekad nebiju izbaudījusi Īpašās dienas burvību. Un man gribas no šīs pilsētas paņemt vēl un vēl! Tik bieži ieraugu jaunas skaistas vietas, nemaz nerunājot par Tērbatas un Brīvības ielām, kuras, lai gan tik redzētas, tomēr vienmēr pārsteidz ar kaut ko jaunu. Man gribas ieiet tajos veikalos, kuru skatlogi tik ļoti mani vienmēr sauc, bet maks izmisumā kliedz, ka vēl vienu kārdinošu skatu, kuru nevar atļauties, viņš neizturēs. Tramvajs. Šī mīlestība, kas sākās apmēram pirms diviem gadiem, mani vēl nav pievīlusi pat neskatoties uz dažiem biedējošiem šīs Lielās pilsētas notikumiem mūsu kopdzīvē, kas man vēl nemaz nav apnikusi. Šī pilsēta visu ir redzējusi, tāpēc tajā var tik labi justies visdažādākajās situācijas. Tu vari iekāpt saplēstās džinsās, melnā ādas jakā un izspūrušiem matiem izbaudīt uzmanību. Kāds uzpīpina priekšā braucošajam, vēl snauduļojušam šoferim. Jā, es jau eju. Gaidi mani balodīt.
Nevis septiņdesmitie, bet astoņdesmit trešais.
AtbildētDzēst