Ļoti, ļoti...

Vēlos pamanīt viņa pētošo skatienu; gribu ilgi skatīties acīs un ieraudzīt tajās savu atspulgu; es gribu, lai manus vārdu plūdus apturētu stiprs apskāviens, kurā es aizmirstu visu un justos droši; gribu, lai manu plaukstu apskauj viņējā un nelaiž mani vaļā; gribu dzirdēt apmierinātu ņurdienu, kad mūsu lūpas saskaras; gribu lēnām pogu pa podziņai atpogāt viņa kreklu un pārvilkt pirkstus viņa nevainojamai ādai; vēlos kārtīgi aizāķēt pirkstus aiz bikšu jostas un pievilkt viņu sev tuvāk; sajust uz kakla silto elpu, no kuras uzmetas apmierinājuma zosāda; gribu iecirst nagus mugurā un sajust, kā viņš aiz labsajūtas izliecas; gribu skūpstīties, līdz sareibst galva tik ļoti, ka liekas, es krītu dziļā bezdibenī; gribu, lai man aizraujas elpa, brīdī, kad negaidīti viņš mani pacēlis uz savām rokām; gribu divatā izmirkt lietū un pēc tam sildīt kopā plaukstas uz vienas lielas tējas krūzes malām; gribu gulēt viņam blakus pludmales smiltīs un skatīties zvaigznēs, gan runājot par dzīvi, gan kopīgi klusējot; gribu dzirdēt čukstu pie auss – „Es Tevi mīlu” un izaicinoši smaidot pārjautāt: „Ko Tu teici?” 

Gribu... 

Ļoti labi zinu, ko gribu.

Pārbaudījums

Daudzi kinomāni jau zina, kas ir filma Trūmena šovs. Vīrietis jau pieaugušā vecumā pēkšņi uzzina, ka visa viņa dzīve ir viens vienīgs TV shows. Viss ir iestudēts un viņš visu laiku ticis filmēts.

Vai arī Tev ir bijusi sajūta, ka atrodies uz skatuves un viss, kas notiek, ir režisoru un scenāristu jau paredzēts?

Varbūt ne gluži tā, bet ļoti līdzīga sajūta mani piemeklē ik pa laikam. Man liekas, ka es tieku vērota no malas. Man uzliek visdažādākos pārbaudījumus un tad skatās, kā es ar to tikšu galā. Pārbīda cilvēkus manā dzīvē kā šaha figuriņas un gaida manu nākamo gājienu. Un tad, kad pienāks kritiskais brīdis, kad man gribēsies kliegt - NĒ, ES TO NEVARU! - atvērsies priekškars, skanēs applausi un Kāds smaidot teiks - Malacis, Tu to izturēji! Un tajā brīdī atgriezīsies tie, kas aizgājuši, atradīsies viss, kas pazudis, vairs nebūs parādu, nekādu nenokārtotu lietu. Viss būs tā, kā tam jābūt.

Bet nav. Tāds brīdis laikam pienāk tikai dzīves beigās. Un tad atbildēsim par saviem izdarītajiem gājieniem, pateiktajiem vārdiem, izdarītajiem un neizdarītajiem darbiem. Ne ātrāk, ne vēlāk.

Un lai kā man šorīt gribējās, lai kāds pateiktu - STOP!, tā nenotika. Neparādījās neviens, kas pateiktu, vai mans gājiens bija pareizais, vai "nošāvu garām". To uzzināšu daudz, daudz vēlāk.