svētdiena, 2012. gada 12. augusts

Zvaigznīte

Saskatījusies visādas gudras filmas salasījusies gudras grāmatas, es mēģinu savas vēlēšanās izteikt ļoti pārdomāti. Es izvēlos īstos vārdus, es piemēroju attiecīgus epitetus, vēlēšanās izpildes termiņu un vēl visādus palīgteikumus. Piemēram, agrāko vārdu "Es gribu mašīnu!" vietā es tagad teiktu: " Es gribu, lai manā īpašumā (nevis tikai rīcībā) nonāk tāda un tāda izlaides gada tādas vai tadas krāsas tādas markas auto ļoti labā stāvoklī līdz šī gada beigām." Tas tāpēc, ka mani liktens ir tā izmācījis, ka ja es to visu nepateiktu, saņemtu vien mazu spēļu mašīnu ar klāt pieliktu zīmīti: "Tu taču gribēji mašīnu - nu tad saņem!"
Kā jau daudziem zināms, vakar, naktī uz 12.augustu, bija gaidāms zvaigžņu lietus. Es, kā jau apzinīgs pilsonis, kārtīgi sagatavojos. Atkal domāju kā noformēt īstos palīgteikumus savām vēlmēm. Vakar bija diezgan auksts un nemīlīgs un miegs arī nāca - negribejās gaidīt nakts vidu, kad būs tas lielais zvaigžņu birums. Ap pusnakti piegāju pie atvērta loga un skat - tiešām krīt maza zvaigznīte! Un ko? Es, muļķe, ātrumā izspļāvu pilnīgi nepārdomātu vēlēšanos un agrākajā trīs vārdu teikuma formātā!!! Pati apjukusi, gribēju laboties un izteikt savu ilgi gatavoto vēlēšanās tekstu, bet kā par spīti nevienu citu zvaigzni vairs nevarēju sagaidīt (auksts taču!).
Tad nu redzēsim, kādu pārsteigumu liktens man uzvērps no šiem neapdomīgajiem vārdiem.

sestdiena, 2012. gada 7. jūlijs

Izlikšanās


Kurš gan varētu iedomāties, ka zem šīm saulesbrillēm slēpjas skumju sagrauztas acis, cepure slēpj neziņu par nākotni un smaids cenšas maskēt par sevi nepārliecinātu sievieti, kuras dzīvē pietrūkst mīlestības?

Kam gan šī izlikšanās ir vajadzīga? 
Vieni mums māca - sakiet, ko domājat, esiet dabiskas. Bet tad vīrietim tā dabiskuma un patiesuma kļūst par daudz un viņš aiziet pie kādas, kas "dabisko" lomu spēlē labāk un savas īstās domas un jūtas ir kārtīgi paslēpusi zem stingras maskas. 
Otri mums māca šo izlikšanās teoriju. Sieviete ir perfekta, smaidīga, apmierināta, vienmēr formā. Bet vai kāds zina, kas notiek viņas iekšienē? Agrāk vai vēlāk, bet arī viņa salūzīs un tad vīrietis būs pavisam pārsteigts, jo būs pārāk pieradis pie perfektuma. Ko tad?
Un tagad jautāju vēlreiz - kāpēc jāizliekas?

Par dzīvi pēc tam...

Nē, nē - šoreiz nebūs runa par dzīvi pēc nāves. Bet gan par sievietes dzīvi, kas sākas pēc bērna piedzimšanas.
Grūtniecības laikā parasti topošās māmiņas izjūt bailes, kā jau parasti - no nezināmā. Kā tas būs? Kā mainīsies ikdiena? Kā es tikšu galā?
Tas nav tā, ka viss ir pavisam citādāk. Ikdiena joprojām rit savu gaidu un ideālajā variantā bērns tajā iekļaujas gluži kā tas vienīgais puzles gabaliņš, kas visu laiku pietrūka, lai bilde būtu ideāla. Maksimums, pēc divām nedēļām, jau aptver, ka viss ir tā, kā tam jābūt, citādāk nav iespējams un nemaz nesaproti, kā mācēji dzīvot pirms tam. Sieviete pierod pie tā, ka, lai izietu ārā nākas ilgāk gatavoties, pierod, ka pie neatņemamajām somiņas sastāvdaļām (maks, telefons, fotoaparāts) pievienojas knupis, pampers un dvielītis. Pat vissaldākā miega īpašnieces, naktī bez problēmām pieradīs sadzirdēt savu bērnu. Taču grūtāk ir sakārtot emociju sajauktos gabaliņus. Tu aptver, ka pamodusies snaudošā bezizmēra mīlestība, kuru nedomājot visu atdod bērnam. Bet tajā pat laikā jūtams neliels tukšums vietā, kur iederētos kāda mīlestība pret tevi. Skatoties, kā laimīgais tētis čukst ausī meitiņai: "Tu esi mana mūža mīlestība!", sajūti ilgas, kaut kāds šādus vārdus attiecinātu uz tevi. Jaunā māmiņa nepagurdama atzīmē katru bērna mēnesīti, taču savā dzimšanas dienā nespēj atcerēties, cik tad īsti gadu viņai paliek. Un pat rūpīgi piedomājot (piemēram, nesakot katrā teikumā "mēs", bet "es" un "mazulis"), tomēr kāda personības daļiņa paliek novārtā un parādās jauni jautājumi, jaunas bailes no nezināmā - kā tas būs? Vai es kādam vēl interesēju? Kā es tikšu galā?


Bet arī šīs bailes pazūd. Mašīnu signalizēšana, redzot māmiņu ar ratiem, atgriež Tevi dzīvē un liek saprast, ka nekas vēl nav beidzies. Un kopā ar bērnu ir tikai daudzkārt labāk, dzīve beidzot ir ieguvusi "īsto garšu". Un priekšā ir vēl daudz pārsteigumu, katra diena ir kā jauns sākums.

piektdiena, 2012. gada 6. jūlijs

Mīlēt un cienīt

"Bet es taču Tevi mīlu!" viņš neizpratnē izsaucās.
"Ar to ir par maz..." viņa skumji atbildēja.
Droši vien daudzas, kas alkst pēc mīlestības, šajā brīdī gatavas mest ar akmeni par tādiem vārdiem - "Ko gan viņa iedomājas?" "Viņa taču nezin, ko pati grib!" "Pārāk daudz prasīts!"
Lēnāk pār tiltu, lēnāk. Ievelciet elpu.
Tas, ko viņa grib sagaidīt ir kaut kas tikpat svarīgs - CIEŅA. (Šajā brīdī lasītāji var izdvest "oooo" un klusi noelsties.) Jā, cieņa. 
Ne velti laulību ceremonijā tiek uzdots jautājums: "Vai tu no laba prāta un sirds gribi ņemt .... par savu sievu, viņu uzticīgi mīlēt un cienīt?" Tikai nereti šis vārdiņš cieņa tiek atstāts pavisam bez ievērības. Protams, karstas sirdis, emociju jūra. Toties viedi cilvēki, kas pieredzējuši dažādas attiecības, apstiprinās - bez mīlestības attiecības vēl var pastāvēt, ja tajās valda saticība, atklātība un cieņa. Taču, lai cik stipra būtu mīlestība starp diviem cilvēkiem, bez cieņas vienam pret otru, nekas nesanāks.

piektdiena, 2012. gada 17. februāris

Mācību gads

Tas viss sākās septembrī. Apmēram, tajā laikā, kad stārķi aizlidoja uz siltajām zemēm. Nu, it kā jau nedaudz ātrāk, tomēr tā apziņa par "mācībām" sākās septembrī. Un arī ne tā kā parasti - ar skaļu 1.septembri, ziediem un gājienu, bet tā klusi, klusi, gandrīz vai kautrīgi. Tikai tuvāko lokā.

Ikvienas studijas atšķiras no citām. Bet... Es kaut ko tādu nebiju gaidījusi. It kā jau tas ir domāts, lai palīdzētu kādam augt, attīstīties un sagatavoties šai lielajai, plašajai pasaulei, taču izrādās, ka šis mācību laiks vairāk ir tomēr priekš manis pašas.
Man likās, ka esmu pietiekami labi iepriekš sagatavojusies. Tomēr šīs mācības ir tik daudzpusīgas! Man ir jāiemācās saprast, ka vairs neesmu tā skaistākā un labākā (ok, tā nu es gandrīz nekad par sevi neesmu domājusi), jāiemācās pasaudzēt sevi, jāiemācās kontrolēt savas jaunās emocijas, jāiemācās mainīt dzīves ritmu un pielāgot to kādam citam, jāiemācās nebaidīties būt pazemīgai, jāiemācās neskriet visur, kur ienāk prātā, piebremzēt un pārdomāt, pirms uzsākt ko jaunu. Protams, kā jau ikvienā mācību procesā, ir arī daudzi jauki brīži - esmu iepazinusies ar citiem studentiem, kas savā ziņā ir arī mani skolotāji, esmu saņēmusi patīkamus pārsteigumus un motivāciju veicinošas dāvaniņas. Vislielākā motivācija ir ikmēneša kopsavilkums par aizvadītajā mēnesī paveikto. Redzēt, kā mans darbs virzās uz priekšu, kā viss attīstās, cik tuvu un reizē tālu ir jau galamērķis un apziņa, ka tas ir šo pūļu un pārdomu vērts!!!

It kā esmu jau pāri pusei, ir jau februāris. Bet spriedze pieaug, arvien grūtāk ir saglabāt mieru, kas ir viens no galvenajiem šo mācību nosacījumiem. Pārbaudījumi kļūst arvien neparedzamāki, vairs nepietiek ar citu studentu mācību pieredzi, nākas pašai meklēt jaunus risinājumus. Jāstrādā ir arvien vairāk, toties arī saņemu arvien lielāku atdevi un priecē, ka rezultāts ir acīmredzams.
Maijā mani gaida izlaidums. Lai gan es to vairāk nosauktu par gala eksāmenu. Jo tāpat kā skolā, izlaidums jau nav tas svarīgākais. Izlaidums ir tikai tās pāri palikušās emocijas diezgan koncentrētā devā un draugu un radu apsveikumi, bet pats grūtākais ir gala eksāmens. Skolā tie mēdz būt vairāki, katrā priekšmetā savs, bet man būs viens liels kompleksais eksāmens. Tajā man būs jāsaņem visi spēki - gan fiziskie, gan emocionālie, būs jāliek lietā viss gan šajā, gan iepriekšējos mācību gados apgūtais, jāmēģina atcerēties citu studentu un skolotāju ieteikumi un jātiek ar to galā. Lai gan šajā svarīgajā brīdī man blakus būs mans mīļotais cilvēks, kurš mani vismaz emocionāli varēs atbalstīt, un lai gan zinu, ka domās ar mani būs arī citi mani tuvākie un dārgākie cilvēki, man tas tomēr būs jāpaveic vienai pašai.
Toties, iegūtais grāds, mani pavadīs visu mūžu. Tas būs vērtīgākais, ko es esmu sasniegusi. Un lai gan mācības turpināsies jau jaunā līmenī, šis vienalga būs un paliks mans vērtīgākais dzīves sasniegums, ko man neviens nespēs atņemt.

Es zinu, ka es to varu!