Nē, nē - šoreiz nebūs runa par dzīvi pēc nāves. Bet gan par sievietes dzīvi, kas sākas pēc bērna piedzimšanas.
Grūtniecības laikā parasti topošās māmiņas izjūt bailes, kā jau parasti - no nezināmā. Kā tas būs? Kā mainīsies ikdiena? Kā es tikšu galā?
Tas nav tā, ka viss ir pavisam citādāk. Ikdiena joprojām rit savu gaidu un ideālajā variantā bērns tajā iekļaujas gluži kā tas vienīgais puzles gabaliņš, kas visu laiku pietrūka, lai bilde būtu ideāla. Maksimums, pēc divām nedēļām, jau aptver, ka viss ir tā, kā tam jābūt, citādāk nav iespējams un nemaz nesaproti, kā mācēji dzīvot pirms tam. Sieviete pierod pie tā, ka, lai izietu ārā nākas ilgāk gatavoties, pierod, ka pie neatņemamajām somiņas sastāvdaļām (maks, telefons, fotoaparāts) pievienojas knupis, pampers un dvielītis. Pat vissaldākā miega īpašnieces, naktī bez problēmām pieradīs sadzirdēt savu bērnu. Taču grūtāk ir sakārtot emociju sajauktos gabaliņus. Tu aptver, ka pamodusies snaudošā bezizmēra mīlestība, kuru nedomājot visu atdod bērnam. Bet tajā pat laikā jūtams neliels tukšums vietā, kur iederētos kāda mīlestība pret tevi. Skatoties, kā laimīgais tētis čukst ausī meitiņai: "Tu esi mana mūža mīlestība!", sajūti ilgas, kaut kāds šādus vārdus attiecinātu uz tevi. Jaunā māmiņa nepagurdama atzīmē katru bērna mēnesīti, taču savā dzimšanas dienā nespēj atcerēties, cik tad īsti gadu viņai paliek. Un pat rūpīgi piedomājot (piemēram, nesakot katrā teikumā "mēs", bet "es" un "mazulis"), tomēr kāda personības daļiņa paliek novārtā un parādās jauni jautājumi, jaunas bailes no nezināmā - kā tas būs? Vai es kādam vēl interesēju? Kā es tikšu galā?
Bet arī šīs bailes pazūd. Mašīnu signalizēšana, redzot māmiņu ar ratiem, atgriež Tevi dzīvē un liek saprast, ka nekas vēl nav beidzies. Un kopā ar bērnu ir tikai daudzkārt labāk, dzīve beidzot ir ieguvusi "īsto garšu". Un priekšā ir vēl daudz pārsteigumu, katra diena ir kā jauns sākums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru