Biju 6 dienas Parīzē un tās tuvumā un vēl 5 dienas dzīvoju mana Lieliskā vīrieša radītā pasakā… Tam vajadzēja mani izraut no sasodīti ikdienišķās ikdienas, izvilkt saulītē, sapurināt un pavērt skaidrāku skatu uz pasauli. Ziniet ko? Tas varen labi izdevās! Tik labi, ka šobrīd piedzīvoju tādu mērenu kultūršoku. Un nevis iebraucot svešā valstī, kā tas parasti mēdz notikt, bet gan atgriežoties tā saucamajā savā dzimtenē (vai precīzāk – tajā, kas te palicis). Jā, es saprotu, ka nav smuki tagad sūdzēties, ka Latvija nīkst ārā, ja Japānā gājis daudz trakāk un citur vispār karš vēl notiek un teroristi uzdarbojas ik uz stūra. Bet tomēr. Mums katram ir kaut kādas vēlmes un tiesības uz šādām vēlmēm, nemaz nerunājot par nepieciešamībām.
Ielas nekoptas… Smirdīgs sabiedriskais transports (jā, arī citās valstīs ir bomži, bet sabiedriskais transports laikam tiek tīrīts biežāk, jo Rīgas transports ož pat tad, kad tajā sen vairs nav neviens bezpajumtnieks)… Nelaipni apkalpojošā personālā strādājoši cilvēki, kas tad, ja pie kases atvadoties, novēlu jauku dienu, uz mani paskatās kā uz citplanētieti un droši vien nodomā, ka „tā blondā droši vien tikko dabūjusi”… Pelēkas un drūmas sejas uz ielām… Darbs, kurā… Labi, pietiek.
Bet es vienkārši nesaprotu, kā tas iespējams! Parīzes veikalā (visparastākajā veikalā, brendu veikalos vēl nevaru atļauties pat ieiet) pārdevēja man atvainojās, ka viņa nav man pati piedāvājusi biksēm citu izmēru un nākamreiz lai noteikti prasu viņai, ja kas vajadzīgs, nevis pati dodos meklēt īsto izmēru. Tāpat vienmēr iepazīstoties, sasveicinoties –cilvēki tiešām neaizmirst par elementāru pieklājību un bieži vien izklausās tiešām ieinteresēti tajā, kas un no kurienes Tu esi.
Šeit? Tas, ka saprotu un man patīk kā skan apkārt esošā valoda? Vismaz tā, kas pagaidām vēl dzirdama? Tie daži man tuvie cilvēki, kurus tāpat ikdienā nevaru satikt, jo esmu visa līdz ausīm tajā pašā darbā, kurā mani…? Tikai šo divu šaubīgo aspektu dēļ es vēl esmu šeit?