Ballīte 7.dzīvoklī

„Can’t forget to breathe slow, count from 1 to 10 with my eyes closed...” Apmēram to es sev cenšos iestāstīt. Ieelpa, izelpa... Tik ļoti gribas ieelpot jasmīnu smaržu... Ieelpa, izelpa... Un izelpot visas sliktās domas, kas sakrājušās... Ieelpa, izelpa... Tā - lēnām atgriežas normāla sirdsdarbība. Jūtos pārgurusi... Ne tikai no vājprātīgās virtuves šrubīšanas, bet gan arī no trakās dejošanas, ko uzrīkoju savā istabā. Palikusi viena, uzgriezu mūziku uz skaļāko un dejoju. Beidzot. Jo tik ļoti gribas trakot, dziedāt, dejot, tik ļoti gribas piekļauties, aaaaah... Nē. „Viss notiek tā, kā tam jānotiek” - man atkārto iekšējā balss, bet ir tik ļoti apnicis ieilgušais bardaks. Nu nav man bijis tik ilgi sajukums dzīvē, tik daudz nenokārtotu lietu. Viens, protams, ir skola, jo joprojām neesmu saņēmusies bakalaura rakstīšanai un parādu kārtošanai, bet laiks tikai nepielūdzami iet uz priekšu un man IR jāsaņemas, lai to visu nokārtotu, jo man šogad BŪS izlaidums. Bet tas jau būtu tas mazākais (lai gan tā nevajadzētu būt). To es vismaz zinu, kā nokārtot. Apmēram. Bet pārējais? Kur dzīvot? Kā strādāt? Ko mīlēt un ko nīst? Viss ir tādā virpulī... Gribētos visas tās daudzās domas galvā vienkārši uz kādu laiku izslēgt. Pat šodienas fiziskā slodze man nelīdz, jo ik pa laikam uzpeld sīkumi, kas man atkal aizrauj elpu, nu kaut mašīnas numurs, kurš pa gabalu izskatījās pazīstams... Bet toties vismaz dejojot es atkal apzinājos pati sevi – es dzīvoju sev un darīšu visu, lai ES būtu laimīga. Par pārējiem, kas gadīsies manā dzīvē, nejūtos atbildīga. Es skatos uz sevi un priecājos, ka esmu pieaugusi un mainījusies, ka ar katru gadu kļūstu skaistāka un gudrāka, pašpārliecinātāka un spējīgāka. Tikai diemžēl visas manas labās īpašības saļimst konkrētu cilvēku priekšā. Bet nekas – es vēl parādīšu! Esmu noskaņojusies izprovocēt kaut kādu risinājumu, pat ja tas man nebūs patīkams. Vismaz kaut kādas pārmaiņas! Tas ir tas, kas man šobrīd nepieciešams – pārmaiņas. Mmm, un jasmīnu smarža.