Thank God it's Friday!

Ah, sagribējās pasēdēt skolas kafejnīcā. Nu kad tad vēl : ) Drīz jau viss būs garām un tā arī šeit neesmu nākusi pēc sagatavošanās kursu beigām. Un šeit izrādās pat var dabūt svaigi spiestu burkānu sulu, jeej. Jā, drusku man ir tāds sentiments piemeties pēdējā laikā. Drusku? Ja jau pat zvanīju mammai, lai beidzot (nu jau būs 5 gadi kā pagājuši! Ārprāts, cik daudz!) pateiktu PALDIES par to, ka piespieda mani pabeigt mūzikas skolu.
Nodevu prakses pārskatu, kā arī izdevās sarunāt, ka aizstāvēšu trešdien, neskatoties uz to, ka iesniedzu vēlāk, kas nozīmē arī to, ka nopelnīju 12 latus par protokolu, kas būtu jāmaksā, ja vēlāk aizstāvētu. Jā, es apzināti lietoju vārdu NOPELNĪJU, nevis IETAUPĪJU. Iemācījos to no sava dārgā kolēģa. Tādi ieradumi ir diktam lipīgi.
Dzirdot, kā skolas virtuvē mazgā traukus, atcerējos arī, kā pēc 12.klases mammai uzstājīgi atkārtoju, ka es netaisos vasarā palikt Kuldīgā un mazgāt traukus kaut kādā kafejnīcā. Protams, ka labāk būtu kaut kāds darbs nevis nekas, bet es ietiepos. Un labi vien ir, jo pēc mēneša jau sāku strādāt Rīgā, kur satiku arī tos liktenīgos savus tagadējos priekšniekus. Arī uz Lietuvas Seesamdienām mans toreizējais draugs negribēja laist, bet es ietiepos un aizbraucu. Un kā man atzinās viens no tagadējiem priekšniekiem, tieši tur viņš sapratis, ka es esot „ņemama” (kā darbiniece protams :D). Jā... Atmiņas, atmiņas... Nekas nenotiek tāpat vien. Ar sev tuviem cilvēkiem es tāpat vien nestrīdētos. Tikai tad, ja zemapziņa man saka priekšā – nāks kas labāks. Tāpat arī tagad – es zinu, ka ar mani notiks brīnumainas lietas.
Bet šodien, aprīļa beigās, baudīt sniegu – tā jau ir eksotika. Lai neteiktu vairāk. Un es to patiešām izbaudīju. Jo brīžos, kad eju pa Rīgas ielām un man austiņās skan lieliska mūzika, es it kā saplūstu ar pilsētu. Eju, smaidu, atliecu galvu un ļauju, lai pārslas krīt tieši sejā. Es vienkārši izdejoju Rīgas ielas. Man nevajag neko vairāk, ja varu no darba aiziet līdz skolai ar kājām, pēc tam no skolas līdz centram ar kājām. Zinu, ka pa ceļam varu ieiet nezināmās vietās un varēšu atrast tur, ko man vien vajadzēs. Tad es pilnībā nomierinos un esmu atkal gatava mesties iekšā jaunos darbos un nedarbos, piedzīvojumos un pārdzīvojumos.
Tā nu es arī veidojos, Rīgas vēju apbružāta. Laikam tāpēc es tik ļoti priecājos un izbaudu reizes, kad kāds paņem mani paspārnē, samīļo, pasniedz roku, paver durvis... Tik viegli paliek, jo saprotu, ka tomēr neesmu viena pati pret visu pasauli. Es taču esmu tik pieradusi visu pati, pati, pati. Nu gluži kā tajā bērnu dziesmiņā par mazo Dacīti.
Un jau spīd saule. Rīgas apstākļu maiņas ir tieši tikpat pēkšņas, cik manas garastāvokļa pārvērtības. Mans pulss saplūst ar Rīgas pulsu. Iedegas zaļais – jā, es esmu brīva, vari mēģināt, bet – lūk, kur jau iedegas dzeltenais un mirklis ir garām, nokavēji. Atkal snieg.
Nav brīnums, ka uznāk sentiments. Šo gandrīz piecu gadu laikā, kopš esmu pilsētā, esmu tikpat ļoti mainījusies, cik pati Rīga. Tik daudzas vietas rekonstruētas, pārtaisītas, uzlabotas, tik daudz kas ir pazudis, tik daudz kas nācis vietā. Šodien redzēju zemās grīdas tramvaju izmēģinājuma braucienā. Kas mani jauns sagaida?