Noglabāt vēlākam laikam...

Mjā... Jaunums priekš manis. Ko tik garās brīvdienas neizmaina cilvēkā. Sapratu, ja jau 4 dienas varēju gandrīz iztikt, jāpamēģina vēl. Nu gluži kā pīpētājiem - pēc pirmajām dienām, kad izdevies izturēt nesmēķēt, ir stimuls saņemties vēl. Tātad - man pašai par brīnumu ir izdevies savas sajūtas ielikt kastītē un aizsiet to ciet. Laikam jau iespaidojos no kārtējā Daces Rukšānes raksta, kurā bija rakstīts, ja kaut ko ļoti, ļoti vēlies, bet tas nepiepildās, iespējams nav pienācis īstais laiks. Iespējams tev pirms tam vēl kaut kas jāiemācās, kaut kas jāpiedzīvo, kaut kas jāpaspēj. Tieši tāpēc - man šobrīd ir svarīgi tikt pie bakalaura. Pēc tam varēšu lauzīt galvu, ja tas vēl būs nepieciešams, laiks tāpat visu saliks vietā.
Mirkļus, kad aizraujas elpa, skatienus, bildes, domas par tēmu kā būtu, ja..., kopā būšanu... To visu es paslēpu. Vismaz uz kādu laiku. Gribu redzēt, kā ir, kad tā visa nav manā ikdienā. Un varbūt tas man palīdzēs sakoncentrēties mācībām. Es neteiktu, ka jūtos labāk. Pietrūkst tomēr tā prieka un mirdzuma. Bet vismaz mierīgāk.

Traki gan niez nagi pavērt vaļā to kastīti, kaut drusciņ, bet vēl nē. Skola.