Viena!

Pamostos un mēģinu saskatīt pulksteni. Ir jau pl.12 vai tikai pl.10? Neder ne viens, ne otrs. Viens būtu pārāk agri, lai jau celtos, otrs jau nozīmētu, ka esmu pārāk ilgi jau gulējusi un būs smaga diena. Nu bļāviens, kurš ir lielais rādītājs? Labi, piecelšos un paskatīšos mobilajā. O! Tikai desmit. Hmm, tad jau vēl varētu pagulēt. Bet nē, acis kā pogas vaļā un saulīte arī tik izmisīgi spiežas cauri aizkariem. Ieslēdzu datoru un uzreiz savu mīļāko musiqu uz skaļāko. Padejoju atkal pie spoguļa, izstaipījos un vēl padejoju apakšveļā un ar zobu birsti rokās. Ah, cik forši, ka vari darīt, ko gribi. Jap, beidzot esmu viena. Veikalā pērc, ko gribi, nekas nav jāsaskaņo ar otru, kā arī nepieciešami daudz mazāki izmēri ēdamā. Ej pa ielu un nekur nav jāsteidzas, neviens negaida, jebkurā brīdī vari apgriezties uz iet pretējā virzienā, ne ar vienu nesaskaņojot. Sāku pamanīt lietas, ko pirms tam neredzēju, jo visu laiku biju aizņemta ar otru cilvēku. Redzu pasauli pilnīgi citādāk. It kā cilvēki un ielas tās pašas, bet tomēr – viss redzētais, kā jauns! Pat uz tuvējo veikalu aiziet ir viens liels piedzīvojums, saposos pirms tam, lēnām kāpu pa trepēm lejā, un smaidu. Izrādās, arī iepirkties vienatnē nav tik slikti. Un arī palutināt es pati sevi māku, nav obligāti nepieciešams, lai kāds būtu blakus. Beidzot mans dzīvoklis ir tikai MANS! 44.7kv.m ir tikai MANI!!! Ok, piedod, Kušķīt – protams, ka mūsu, bet citādāk doma nav skaidra – beidzot Tas ir noticis! :) Beidzot varu pāriet SAVĀS mājās, kur nav ne smakas no cigarešu dūmiem blakus istabā, beidzot mans dators pilnībā pieder MAN – varu saglabāt visas paroles, sakārtot grāmatzīmes, nomainīt izkārtojumu u.t.t., beidzot varu sēdēt naktī skype, ja man nenāk miegs aiz laimes un ja vēlos varu visu dzīvokli izkarināt ar rozā sirsniņām - BEIDZOT! Jā...

Bet pie spoguļa dejoju arvien biežāk. Man tik ļoti gribas izkustināt visas maliņas, tās pilnīgi kliedz pēc dejas, un man patīk kādas ir manas kustības un kā es izskatos dejojot. Gribu iemācīties dejot vēl labāk un arī profesionālāk, tikai problēma, ka nav jau to partneru. Bet kā mēs piektdien ar kolēģi dejojām salsu birojā. Mjā... Jebkuram cilvēkam no malas liktos skaidrs, ka vakara turpinājums būs gultā, jo tik kaislīgi laikam es vēl nekad nebiju dejojusi. Bet mūsu abu sirdis ir pilnīgi nocietinātas. Abi nesen kā izšķīrušies, abiem galvā citi cilvēki. Un izrādās, ka tieši ar tādu cilvēku varu dejot bez jebkādām robežām. Interesanti. Kas tik neatklājas. Acīmredzams pierādījums, ka kaisle bez mīlestības var būt vēl stiprāka un iespējams tieši tāpēc, ka turpinājuma jau nebūs.

Pēc tam, kad aizbraucām uz Brazil, es biju kā sapīta. Padejot nevarēju, likās, ka citu skatieni man slīd garām un arī es nevienu apkārtējo neredzēju, kas spētu pievērst manu uzmanību. Neskatoties uz to, es Brazil iemīlēju no pirmā acu skata. Lielas stikla sienas, caur kurām jau no ārpuses redzamas krāsainas gaismas, smiltis un dejojoši cilvēki. Vienreizēji! Deju paraugdemonstrējumi, vakara vadītājs Grigalis, vasarīgas kleitas un ir sajūta, ka atrodies pilnīgi citā pasaulē, nevis kaut kādā klubā, kur skan tikai debīliķu mūzika. Šeit bija ideāla dziesmu izlase. Jā, un paspēju jau izcelties :D Pēc viena deju paraugdemonstrējuma Grigalis visus uzkurināja uz skaļām ovācijām un man jau divreiz nebija jāsaka. Un tā kā stāvējām ar kolēģīti gandrīz pašā priekšā, viņš paņēma mani aiz rokas, izvilka vidū un lika atkārtot, beigās piebilstot, labi, ka mēs nedzīvojam viņai kaimiņos :D Tā kā Brazil - gaidi mani atpakaļ!