Atklāsme pa ceļam uz centru

Cik gan bieži mēs sakām kaut ko tikai, lai dzirdētu blakus esošo cilvēku pretēju apgalvojumu? Īpaši no pamastkolas meitenēm skan izmisušie "esmu resna", "esmu neglīta" un tas viss tikai ar vienu domu, lai dzirdētu "tu esi skaista, vienreizēja, neatvairāma u.t.t.". Ir tādas, kas to veiksmīgi izslimo, ir tādas, kas tā dzīvo visu mūžu. Man šodien puspajokam paspruka teikums, ka varētu rīt nebraukt uz Cēsīm. "Nu tad nebrauc." Mierīgi. Bet man kā ar bomi pa pieri. Klusums. Pirmajā brīdī aizvainojums, jo gribējās taču dzirdēt tos saldos vārdus "nu kā tad mēs bez tevis, nevari nebraukt" vai kaut ko tml. Bet joprojām klusums. Un kamols kaklā. Kā pavisam mazai meitenei. Un tad sāku domāt - kas ir lielākas rūpes? - lūgšanās, lai tomēr braucu, zinot, ka tādējādi morāli man būtu vēl grūtāk, sarežģījot jau tā smago izvēli starp studijām un izklaidēm, vai tomēr atbalsts tam, ko pati esi izlēmusi un apgalvojusi (es taču tikko skaļi pateicu, ka nevajadzētu braukt, kur tad ir problēma)? Paklusēju, noriju un sagremoju. Atkal esmu tajā otrā pusē. Šis mans ieilgušais statuss man ir iemācījis uz situācijām paskatīties pavisam citādāk. Neko pretī neteicu, jo viņš taču ir tikai kolēģis. Otrajai pusītei droši vien uzreiz sāktu pārmest "jā, to tik tu vien gaidi, lai nebraucu un tu varētu ar citām tusēt", dabūtu pretī "bet tu taču tikko pati apgalvoji, ka nevajadzētu braukt", strīds pieņemtos karstumā, nerunāšana visa vakara garumā, gultā pagriezta mugura un nākamajā rītā nedabūjuša cilvēka seja un neapmierināta purpināšana kā minimums rīta cēlienā. Paldies par šo mācību. Kaut es to atcerētos arī tad, kad man būs savs mīļotais cilvēks.

Un tā kā man tika atstāta izvēle, nevis uzspiests cita viedoklis, es izlēmu tomēr braukt. Meitenes man ir vairāk kā ģimene, šajos svētkos es būšu ar viņām. Neskatoties uz šo vājprātīgi garo nedēļu, nogurumu, stresu un visu pārējo. Galvenais būtu neraudāt. Domāju, ka ar to tikšu galā, bet pat ja nē - man blakus būs mani tuvākie cilvēki, jo tie, kuriem es rūpu, mani nepametīs. (Jā, arī šajā teikumā ir druska aizvainojuma, taču pārējā daļa ir tīra patiesība.)

P.S. Jau mēnesi oficiāli esmu single statusā. Rekords priekš manis. Es jūtos ļoti labi un daudz ko jau esmu iemācījusies. Bail tikai, ka pie šī statusa nepierodu par daudz.