Atkal nostaļģija...

Tik ļoti sagribējās atgriezties tajā sarkanajā ķieģeļu mājā... Jā, tajā pašā, kurā mācības man lika pabeigt mamma, kur tik daudz asaru liets, kur tik daudzas reizes esmu bijusi tik izmisusi, ka likās, pasaule grūst uz galvas... Vajadzēja 5 gadus, lai pēc tās pabeigšanas, es pateiktu mammai paldies par to, ka piespieda mani izturēt.
Gribas izstaigāt visas vecās telpas, kuras nu jau noteikti pa šiem daudzajiem gadiem ir sarāvušās vēl mazākas, aprunāties ar skolotājām, redzēt smaidus to sejās, mani ieraugot, gribētos paņemt kādu aiz rokas un parādīt visas bildes, kurās es esmu pavisam, pavisam maziņa. Kad es pat tikai domās pieķeru sevi, sakot - tas bija pirms 11 gadiem, liekas - cik tad man īsti ir to gadu? Šķiet pat skolā man nav bijušu tik daudz piedzīvojumu un tik daudz siltu atmiņu, kā tieši šajās sienās. Uz skolas salidojumu man pat negribas braukt, negribu nemaz redzēt savas klases biedru sejas, laikam jāpagaida vēl vismaz 5 gadi, bet turrrr... :)
Jā... Kā man gribas ar kādu kopā aizbraukt uz veco, labo mūzikas skolu, gribas, lai kāds man apskauj plecus un saka - bet tā taču esi tu, šeit mājo daļiņa no tevis...