ceturtdiena, 2010. gada 15. jūlijs

Modernā dienasgrāmata

Rakstot internetbankā savu klienta numuru (tos zinu no galvas abām savām bankām, kā arī divām no uzņēmuma bankām), pēkšņi iedomājos - ja nu es zaudētu atmiņu? Ne jau tas trakākais būtu tas, ka neatceros lietotāj vārdus un paroles, bet gan kādām acīm tad es paskatītos uz savu dzīvi? Ietu uz banku (droši vien apkrāvusies ar visādiem dakteru atzinumiem par atmiņas zudumu), klausītos, kā man kāds konsultants pacietīgi visu izskaidro, atvērtu internetbanku - vai man tas skats tur patiktu? Apskatītos maksājumu vēsturi. Tāda sajūta jau, ka tagad internetbankā daudz vairāk par sevi vari uzzināt, kā jebkur citur. Vari apskatīties, cik bieži, par kādām summām iepērcies, kurās pilsētās esi kurā laikā bijusi. Cik daudz spontānu pirkumu, kādos veikalos esi dāvanas un par kādām summām pirkusi. Pat mans grāds ir redzams internetbankā - studiju kredīta grafiks un intensīvie maksājumi par studiju parādiem Banku augstskolai maija un jūnija mēnešos. Un ja es neko no tā visa neatcerētos? Vai es saprastu, ko nozīmējis, piemēram, mazais nieciņš, ko nopirku interneta veikalā? Uzmanību nepiesaistošs ieraksts manā internetbankā, bet man tas nozīmējis tik daudz, jo esmu kaut ko no sirds meklējusi un uzdāvinājusi sev dārgam cilvēkam un mirdzošām acīm skatījusies, kā tas priecājas. Tas viss būtu pazudis. Brr... Nekad vēl tik spēcīgi nebiju izjutusi savas atmiņas - kā tāds devītais vilnis pār mani pārgāzās dažādi sīki atmiņas fragmenti...
Cik labi ir būt dzīvai un veselai!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru