Sāku raudāt jau vietā, kur viņa uzaicināja Lielo Maiku kāpt mašīnā, tātad filmas 22.minūtē. Un kad viņi piebrauca pie mājas, kas bija tik liela, skaista, un mājīga, šķiet, ka mani pārņēma tādas pašas sajūtas, kā Lielo Maiku – izbrīns, biklums, cieņa... Viņa pati – bagāta, skaista ģimenes sieviete. Un vēl ar labu sirdi. Kaut es arī tā varētu pati izbaudīt vilinošo turīgo dzīvi,
atļauties daudz vairāk kā šobrīd un vēl palīdzēt kādam. Es gan neesmu no tām, kas spēj palīdzēt citiem bez asarām acīs, bet tomēr - tādas asaras ir ko vērtas. Un arī viņa tikai slēpās aiz stingrās maskas, patiesībā bija tikpat emocionāla kā jebkura mīļa sieviete. Es gribētu kaut man būtu tāda apņēmība, kā šai sievietei. Iespējams gan šī apņēmība un spēja rīkoties, nāktu kopā ar bagātību. Nauda dod spēku. Tā nav galvenais dzīvē, bet bez tās arī nevar. Galvenais, neļaut, lai nauda Tevi samaitā pavisam. Atrast to robežu starp doto iespēju apzināšanos un ļaunprātīgu izmantošanu. Jo varēja jau redzēt, ka starp Bulokas personāža bagātajām draudzenēm ir arī tādas, kurām svarīgas ir milzīgas zelta ķēdes ap kaklu, tajā pat laikā, viņai ir skaists pieticīgs krustiņš ap kaklu un viņa izskatās neatvairāmi.
Vēl par ko aizdomājos... Žēl, ka mums Latvijā nav tādu pasniedzēju... Par mūsu izglītības sistēmu kā tādu nemaz negribas domāt, kur nu vēl cerēt uz tik iejūtīgiem un pretimnākošiem pasniedzējiem kā šajā filmā. Cik ļoti gribētos, lai kāds šeit novērtētu cik daudz dod šāda neliela iniciatīva no apkārtējo puses. Vienkāršs žests, nedaudz maiguma un sapratnes...
Toties par futbola treniņu un to kā sīkais mācīja savu lielo brāli es no sirds izsmējos :D
Filma varbūt nebija tik dziļa un neizvilināja no manis tik daudz asaru un pārdomu, cik gribētos, bet tomēr ļoti skaista. Likās nereāla priekš tās valsts, kurā dzīvoju, bet tomēr...
I said you could thank me later. It’s later now.
Value of death – that’s a pretty salty stuff.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru