Vēlāk mēs neskaitāmas reizes atcerējāmies šo pirmo satikšanos, pieminot neparedzamas sagadīšanās, likteņa lemjošo roku, un, kā jau tas jauniem mīlniekiem pienākas, veidojām savas leģendas un mītus, aizrautīgi pietēlojot izbrīnu un sajūsminoties – tam jau bija tā jānotiek, mēs nemaz nevarējām nesatikties, es nojautu, ābola divas pusītes utt. Ak, šis brīnišķais laiks, kad spējam saprasties bez vārdiem, nevilšus piesavināmies viens otra žestus vai balss intonācijas un sarunās ielavās tikai pašiem vien atpazīstami „slepenie vārdiņi”, kuriem lemts piederēt tikai un vienīgi mums! Laiks, kad vieglu roku atsakāmies no sūrā darbā veidotās pašu pasaules – visam pāri stāvošās mīlestības vārdā. Pārrāvums laika plūdumā, bedre, kurā krītam ik reizi, kad iemīlamies. Jo biežāk iemīlamies, jo biežāk iekrītam. Pēc tam gan nākas rausties ārā un veidot pasauli no jauna. Bet tam vairs nav nekāda sakara ar iemīlēšanos.Ar dzīvi gan.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru