Like there was no tomorrow vai precīzāk - If only (2004)

Ko Tu darītu, ja Tev būtu palikusi tikai viena diena uz zemes? Šķiet, ka gribētos tik daudz ko paspēt, kas vēl nav izdarīts, bet tajā pat laikā šķiet, ka labāk nedarīt neko. Jo tāpat visu jau nepaspēsi. Man pirmā sāpīgākā doma būtu – bērni. Es tā arī tos nepiedzīvotu. Pēdējā dienā jau nepaspētu „uztaisīt” un tos sagaidīt :). Man nemaz nav tāda saraksta, ko es tik ļoti gribētu par katru cenu savā dzīvē piedzīvot. Man svarīgi ir man tuvie cilvēki un tie brīži, ko pavadu ar viņiem kopā, nevis nolekt ar gumiju vai lidot gaisa balonā.

Kas notiks, ja Tu viņu vairs neredzēsi? Vai Tu ļautu viņai vienai aizlidot, ja zinātu, ka tā ir pēdējā reize, kad esat kopā? Vienmēr atvadies tā, it kā redzētu šo cilvēku pēdējo reizi, neatstāj ko svarīgu nepateiktu, nebaidies samīļot vai izdarīt ko labu.

Ja Tu zinātu, ka dienas beigās šī cilvēka nebūs, Tu iespējams piekristu šīs personas lūgumiem, kam varbūt citādāk protestētu. Filmas galvenais varonis piekrita kopā ar savu meiteni aizbraukt uz savām bērnības vietām. Citādāk viņi tur nebūtu aizbraukuši. Padomā, pirms kaut ko atsaki.

Cilvēki pārāk baidās no savas rīcības. „Es gribēju uzdāvināt viņam dziesmu, bet nobijos, ka viņš varētu to pārprast un uzdāvināju jaku.” Vai tas ir tā vērts? Es domāju, baidīties. Jā, vienmēr šķiet, ka vari kaut ko zaudēt. Šajā gadījumā viņa baidījās zaudēt savu mīļoto no tā, ka viņš nobītos no dziesmas, kuras teksts ir pārāk tiešs, bet ja Tu zinātu, ka vari zaudēt viņu pavisam uz mūžiem, tad taču neturētu tādu dziesmu pie sevis?

Cilvēks ir tik ļoti pieradis skriet, iejūgt sevi darbos, meklēt nemitīgus pašapliecinājumus, ka viegli aizmirstas – nostādot darbu kā neatliekamu, neapzināti atgrūžot sev svarīgos cilvēkus otrajā vietā...

Filmā ļoti uzskatāmi arī parādīts tas, ka savu likteni neapmānīsi. Ja Tev lemts applaucēt pirkstu, tad tas arī notiks, pat, ja lietosi cimdus. Tomēr kādā brīdī kļūsi neuzmanīgs un –auch!

*The past doesn’t matter. What matters is now, we are only NOW.
*Death doesn’t put an end to love.
*Our love will show us everything...
*Doesn’t matter if you have 5 minutes or 50 years...

Es vēlētos iemācīties saprast un novērtēt notikumus un cilvēkus sev apkārt, pirms vēl ir par vēlu. Cilvēks tā ir radīts, lai mācītos no savām kļūdām vissāpīgākajā veidā. Tu saproti, ka Tev šis cilvēks ir vajadzīgs tikai tad, kad to esi zaudējis. Saproti, ka to vairs neatkārtosi tikai tad, kad tā pamatīgi esi dabūjis ar ķieģeli pa galvu. Bet šīs sajūtas aizmirstas un cilvēks pieļauj atkal tās pašas kļūdas, atkal un atkal kāpj pa trauslajām trepēm. Es cenšos šīs sajūtas neaizmirst, atgādinu sev cik bieži vien varu. Skatos apkārtējo kļūdas, analizēju tās, skatos filmas, atgādinu svarīgas lietas sev un saviem mīļajiem. Varbūt izdodas. Vismaz rodas mānīga sajuta, ka esmu gatava tam, kas liktenim varētu ienākt prātā. Dieva griba ir neizdibināma, atliek vien paļauties. Nekas nenotiek bez iemesla. Pilnīgi nekas.