ceturtdiena, 2010. gada 2. decembris

Blog


Kopējot rakstu no sava bloga, brīdī, kad nospiedu paste, pamanīju, ka nosaukums ir Shopaholic-notes. Pāršķirstīju savu blogu... Jā, kaut kur sen atpakaļ tiešām šeit bija Šopaholiķes piezīmes. Rakstīju savu iepirkšanās tūru rezultātu aprakstus, mani ieraksti bija haotiski, kas beidzās ar "jaunu kastīšu iegādi". Tagad tās vairāk izskatās pēc Mūzikas un kino atkarīgās piezīmes. Vēl pēc laika, cerams, varēšu rakstīt Dejotājas piezīmes.
Bet es priecājos, ka savu blogu sāku rakstīt tieši šogad. Un lai gan te nav daudz nopietnu un vērā ņemamu ierakstu, tās nelielās piezīmes, kas šeit fiksētas, lieliski parāda, cik nozīmīgs man ir šis gads. Un cik skaļi kliedzu gada sākumā, dalot visus baltajos un melnajos, tik ļoti tagad esmu pieklususi un no cilvēku un attiecību kritizēšanas pievērsusies filmām un mūzikai. Tā tomēr ir nesāpīgāk. Jo cilvēku nekad patiesi nesapratīsi. Arī dziesmu tekstus katrs uztver pavisam citādāk (piemēram, iedod tik kādam izlasīt Hurts dziesmai Wonderful life vārdus, vienādas versijas nav nācies dzirdēt), taču tas tikai atspoguļo mūs pašus - kā izprotam dziesmu, kāds noskaņojums, kādas iekšējas pārdomas raisās. Bet, kritizējot cilvēkus, ir pavisam viegli sabojāt attiecības. Un galu galā arī attiecības ar sevi, jo kā jau to esmu minējusi - atliek tikai pateikt ES NEKAD... un tas notiks. Un Tev nāksies samierināties, ka rīkojies tāpat kā tie, kurus kritizēji un nesaprati.

trešdiena, 2010. gada 1. decembris

Iemīlēšanās un dzīve?

Vēlāk mēs neskaitāmas reizes atcerējāmies šo pirmo satikšanos, pieminot neparedzamas sagadīšanās, likteņa lemjošo roku, un, kā jau tas jauniem mīlniekiem pienākas, veidojām savas leģendas un mītus, aizrautīgi pietēlojot izbrīnu un sajūsminoties – tam jau bija tā jānotiek, mēs nemaz nevarējām nesatikties, es nojautu, ābola divas pusītes utt. Ak, šis brīnišķais laiks, kad spējam saprasties bez vārdiem, nevilšus piesavināmies viens otra žestus vai balss intonācijas un sarunās ielavās tikai pašiem vien atpazīstami „slepenie vārdiņi”, kuriem lemts piederēt tikai un vienīgi mums! Laiks, kad vieglu roku atsakāmies no sūrā darbā veidotās pašu pasaules – visam pāri stāvošās mīlestības vārdā. Pārrāvums laika plūdumā, bedre, kurā krītam ik reizi, kad iemīlamies. Jo biežāk iemīlamies, jo biežāk iekrītam. Pēc tam gan nākas rausties ārā un veidot pasauli no jauna. Bet tam vairs nav nekāda sakara ar iemīlēšanos.
Ar dzīvi gan.