Tas viss sākās septembrī. Apmēram, tajā laikā, kad stārķi aizlidoja uz siltajām zemēm. Nu, it kā jau nedaudz ātrāk, tomēr tā apziņa par "mācībām" sākās septembrī. Un arī ne tā kā parasti - ar skaļu 1.septembri, ziediem un gājienu, bet tā klusi, klusi, gandrīz vai kautrīgi. Tikai tuvāko lokā.
Ikvienas studijas atšķiras no citām. Bet... Es kaut ko tādu nebiju gaidījusi. It kā jau tas ir domāts, lai palīdzētu kādam augt, attīstīties un sagatavoties šai lielajai, plašajai pasaulei, taču izrādās, ka šis mācību laiks vairāk ir tomēr priekš manis pašas.
Man likās, ka esmu pietiekami labi iepriekš sagatavojusies. Tomēr šīs mācības ir tik daudzpusīgas! Man ir jāiemācās saprast, ka vairs neesmu tā skaistākā un labākā (ok, tā nu es gandrīz nekad par sevi neesmu domājusi), jāiemācās pasaudzēt sevi, jāiemācās kontrolēt savas jaunās emocijas, jāiemācās mainīt dzīves ritmu un pielāgot to kādam citam, jāiemācās nebaidīties būt pazemīgai, jāiemācās neskriet visur, kur ienāk prātā, piebremzēt un pārdomāt, pirms uzsākt ko jaunu. Protams, kā jau ikvienā mācību procesā, ir arī daudzi jauki brīži - esmu iepazinusies ar citiem studentiem, kas savā ziņā ir arī mani skolotāji, esmu saņēmusi patīkamus pārsteigumus un motivāciju veicinošas dāvaniņas. Vislielākā motivācija ir ikmēneša kopsavilkums par aizvadītajā mēnesī paveikto. Redzēt, kā mans darbs virzās uz priekšu, kā viss attīstās, cik tuvu un reizē tālu ir jau galamērķis un apziņa, ka tas ir šo pūļu un pārdomu vērts!!!
It kā esmu jau pāri pusei, ir jau februāris. Bet spriedze pieaug, arvien grūtāk ir saglabāt mieru, kas ir viens no galvenajiem šo mācību nosacījumiem. Pārbaudījumi kļūst arvien neparedzamāki, vairs nepietiek ar citu studentu mācību pieredzi, nākas pašai meklēt jaunus risinājumus. Jāstrādā ir arvien vairāk, toties arī saņemu arvien lielāku atdevi un priecē, ka rezultāts ir acīmredzams.
Maijā mani gaida izlaidums. Lai gan es to vairāk nosauktu par gala eksāmenu. Jo tāpat kā skolā, izlaidums jau nav tas svarīgākais. Izlaidums ir tikai tās pāri palikušās emocijas diezgan koncentrētā devā un draugu un radu apsveikumi, bet pats grūtākais ir gala eksāmens. Skolā tie mēdz būt vairāki, katrā priekšmetā savs, bet man būs viens liels kompleksais eksāmens. Tajā man būs jāsaņem visi spēki - gan fiziskie, gan emocionālie, būs jāliek lietā viss gan šajā, gan iepriekšējos mācību gados apgūtais, jāmēģina atcerēties citu studentu un skolotāju ieteikumi un jātiek ar to galā. Lai gan šajā svarīgajā brīdī man blakus būs mans mīļotais cilvēks, kurš mani vismaz emocionāli varēs atbalstīt, un lai gan zinu, ka domās ar mani būs arī citi mani tuvākie un dārgākie cilvēki, man tas tomēr būs jāpaveic vienai pašai.
Toties, iegūtais grāds, mani pavadīs visu mūžu. Tas būs vērtīgākais, ko es esmu sasniegusi. Un lai gan mācības turpināsies jau jaunā līmenī, šis vienalga būs un paliks mans vērtīgākais dzīves sasniegums, ko man neviens nespēs atņemt.
Es zinu, ka es to varu!
