Šorīt lēnām dzerot kafiju un kārtojot visādus sīkumus, noskatījos vēlreiz filmu "Šopaholiķes atzīšanās". Par meiteni, kurai tik ļoti patika iepirkties un pateicoties šai nodarbei viņa beigās tika gan pie darba, gan vīrieša savā dzīvē.
Jau pašā filmas sākumā tiek parādīts, no kurienes rodas šopaholiķes. Kā vienmēr - atbilde ir atrodama bērnībā. Laikā, kad bija jānoskatās, kā mammas pērk to, kas ir izdevīgi un praktiski, nevis to, kas mirgo visās varavīksnes krāsās un izskatās vislabāk. Kāds to nav izjutis, bet kādu tas aizķēris tik ļoti, ka šobrīd mierinājums tiek meklēts iepērkoties. Un daudz iepērkoties! Toties pārejā filma ir par sapņiem un sievišķīgām vājībām. Kaut gan tas viss tiek pasniegts ļoti pārspīlētā veidā, tomēr šis vieglums izraisa smaidu. Un galu galā secinājums ir viens - dari to, kas Tev no sirds patīk un brīdī, kad to visvairāk negaidīsi, pavisam nemanot sapratīsi, ka esi nonākusi īstajā vietā un laikā.
Manekeni ar mani gan vēl nerunā, bet šo sajūtu, ka veikals Tevi ievelk citā pasaulē, es ļoti labi pazīstu. Kā arī vainas apziņu pēc tam, skatoties konta izdrukā un domājot, kur gan es biju laikā, kad mana kredītkarte devusies iepirkties? Tad nu mēģināju saprast, kas mani vieno ar šīs filmas galveno varoni, un kas mūs atšķir.
Vispirms par atšķirīgo.
*) Pretēji vairumam sieviešu un īpaši iepirkties mīlošajai grupai, esmu no tiem cilvēkiem, kas tiešām izmanto visu, kas ir nopirkts. Es nemēdzu pārnest iepirkuma maisiņus mājās un noglabāt iegādāto skapī vai atstāt aizmirstībai. Man vienmēr gribas to pēc iespējas ātrāk uzvilkt, pagrozīties cilvēkos, nodemonstrēt, ka tas "dzīvajā" izskatās vēl labāk kā uz pakaramā. Un ja vēl izdodas dzirdēt komplimentus šajā sakarā, tad vispār varu vai izkust aiz laimes!
*) Es nemāku melot... Traki, ne? Jo tik bieži gribētos nu kaut sīkus sīciņus meliņus izdomāt, lai atvieglotu sev dzīvi. Bet nesanāk. Es labāk izvēlos paklusēt vai arī visbiežāk saku visu, kā ir. Meli tāpat vienmēr nāk gaismā. Agrāk vai vēlāk.
*) Kas vēl? Grūti gan izdomāt. Kā izrādās šopaholiķes vārdu esmu tiešām pelnījusi. Ak, jā - paldies, Dievam, man nav tādu parādsaistību, lai mani sāktu vajāt
Dereks Smīzs.
Un tagad atviegloti nopūšos un savelku lūpas viltīgā smaidiņā :)
*) Man patīk iepirkties ne tikai savām vajadzībām. Meklēt (un arī atrast) dāvanas, palīdzēt iepirkties draudzenēm, iepirkties kāda cita vietā un tagad arī izvēlēties drēbes un aksesuārus meitiņai - tas viss sagādā papildus prieku iepērkoties.
*) Gandrīz vienmēr varu atrast labu pamatojumu tam, kāpēc pērku konkrēto preci. Protams, citiem tā varētu izklausīties pēc attaisnošanās, bet tā noteikti nav.
*) Es ticu brīnumiem un tam, ka pasaule kļūst labāka iepērkoties.
*) Jā, dažreiz man ir žēl pārdevējas. Bet arī tas nav vienkārši attaisnojums, bet gan pamatots iemesls, lai nopirktu to, ko šī pārdevēja man piedāvājusi. Jo tad ne tikai mana diena uzlabojas, bet arī šīs pārdevējas. Un tādējādi pasaule taču kļūst labāka.
*) Ironija. Es esmu šopaholiķe ar finansistes izglītību (kas, saprotams, iekļauj zināšanas par efektīvu ienākumu un izdevumu plānošanu, par ekonomēšanu u.t.t.) un atrodos savas vietas un darba meklējumos.
*) Arī Rebekai padodas atrast piemērotus salīdzinājumus, ko uzlikt uz papīra un viņas sapnis ir savus rakstus publicēt žurnālā.
*) Man pat ir tāda pati skeptiska un loģiski domājoša draudzene, uz kuras kāzām es labprāt aizietu, jo ticu, ka tās būs varen oriģinālas. Laikam jau tādai dažreiz naivai blondīnei, lai neaizlidotu pavisam pa gaisu, ir vajadzīgs skeptiskais plecs, kas atgriež atpakaļ realitātē.
Nu, jūs jau sapratāt, ka šis nav īsti tipisks filmas apskats, bet gan stāsts par pavisam parastu meiteni, kurai patīk iepirkties.
