svētdiena, 2013. gada 29. decembris

Gaidot lavīnu

Jāpriecājas taču! Mans sapnis ir piepildījies! Tikai pagājis jau tik ilgs laiks, ka, ieslīgusi ikdienā, biju jau par šo sapni aizmirsusi. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, es, nez' kāpēc, esmu saskumusi.
Šajā gadā sajūta, ka ļoti daudz ko esmu atlikusi - nospiedusi pauzi. Manas neatrisinātās lietas sakrājušās vienā lielā kaudzē un sanākusi liela, liela bumba. Atliktu vien kārtīgi to iekustināt un manas nedienas un problēmas kā lavīna aizveltos tālu prom, pa kalnu lejā un sašķīstu sīkās drumstalās.
Tam visam pievienojusies vēl nemitīgā činkstēšana - kāpēc kāds nevarētu šo bumbu izkustināt manā vietā? Es taču esmu tik maziņa blakus šim vezumam! Un vispār - mūsdienās taču varētu atbraukt princis baltā mustangā un izkausēt šo kaudzi un nekur tā nemaz nebūtu jāstumj! Atliek vēl piesist kāju pie zemes un uzmest lūpu. Bet vienu es šajā gadā esmu sapratusi - princis ar vai bez mustanga, tomēr ir situācijas, ar kurām man jātiek galā būs tikai un vienīgi pašai. Pat Einšteins te nepalīdzēs, lai kā arī viņš to gribētu un lai cik viegli viņam būtu to palūgt.
Tāpēc esmu nolēmusi NO ŠODIENAS (nevis no kāda mistiska 1.janvāra pl.0.25, kad beigusies uguņošana), atkal nospiest Play podziņu savā dzīvē un sakopot visus savus spēkus, lai šo ķibeļu bumbu iekustinātu. Novēliet man veiksmi, izturību un neatlaidību!
To pašu arī vēlu jums visiem Jaunajā Zirga gadā!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana