Nolādētais svētdienas vakara bezmiegs... Kā jauna nedēļa klāt, tā sirds dauzās un nespēju aizmigt... Ja vēl no tā bezmiega būtu kāda jēga un es varētu pastrādāt, tad es nesūdzētos... Bet rezultātā - nevaru aizmigt, zinu, ka rīt izlekšu no gultas reizē ar modinātāju jau pl.6:10, bet darba produktivitāte būs nulle, jo kad beidzot ieraudzīšu gaidīto, mani pārņems nogurums... Life isn't fear. Never was.
jo tie taču ir bērni. Bet pats labākais, ka šis vārds NEDRĪKST tieši tāpat iedarbojas arī uz pieaugušajiem. Šajā vārdā laikam ir kāda maģija – pateiksi nedrīkst, pilnīgi noteikti būs tas jādabū. Kas gan tas ir, kas pat saprātīgam cilvēkam liek kādam kaut ko pierādīt sakot – „Ha, redz, ka var gan tā!” ? Tieši tāpat kā liktens ar mums sāk spēlēties, ja pasakām kaut ko, kas sākas ar vārdiem „ES NEKAD...”. Var jau būt, ka esmu palikusi riebīga, bet es tomēr pēdējā laikā pieturos pie frāzes:
Klusums. Pilnīgs klusums. Tikai manis pašas domas galvā. O, atcerējos smieklīgu lietu, jau ievilku elpu, lai pastāstītu bet – apraujos. Nav vairs nozīmes. Pilnīgi nekādas. Trīs gadi un trīs mēneši ir beidzot noslēgušies ar klusumu. Jo laikam jau viss ir bijis – aizvainojums, pārmetumi, vēl pēdējie mēģinājumi, samāksloti prieka brīži, vēl kāds mīļuma brīdis un beidzot klusums. Miers. Tā tam jābūt. Pavisam noteikti. Visu ceļu uz mājām no Alfas tikai klusums un manas domas. Pavisam tālu jau aizklejoju pa savām domām, izdzīvoju sajūtas, kas varbūt kādreiz piepildīsies, bet varbūt nē. Ir sajūta, ka It’s ment to be, bet ko gan es varu zināt. Savās domās aizklejos tik tālu, ka pieķerot sevi smaidam platu apmierinātu smaidu, atcerējos vienu stāstu no Daces Rukšānes grāmatas „Simts seksīgas sestdienas”. Sieviete iemīlējās savā sapņu vīrietī, stāstīja draudzenēm par to, kā viņi lēnām iepazīstas, tiekas, stāstīja par randiņiem, dāvanām n
o viņa, romantiku. Viss kā filmā. Tad meitenei parādījās vēders, draudzenes apskauda viņas laimīgo ģimenīti. Tikai sīkums tāds, ka neviena draudzene nebija šo Lielisko vīrieti redzējusi. Kādu vakaru, garām ejot, viena no draudzenēm izdomāja piekāpt ciemos. Meitenes nebija mājās, taču viņas mamma bija uz vietas un gribēja parunāt ar meitas labāko draudzeni. Kā izrādās – visi šie stāsti un ģimenes idille nemaz nav tā kā izskatās. Tā ir pasaka vārda tiešā nozīmē. Fantāzija. Izrādās šādi sapņojot var pāršaut pār strīpu. Bērns viņai no kaut kāda nedaudz atpalikuša kaimiņa, pārējais viss – pilnīgs izdomājums, dāvanas pati sev nopirkusi. Viņas Lieliskais vīrietis par to pat nenojauš. Uz jautājumu, kāpēc mamma šo pasaku nav apturējusi, viņa atbildēja, ka nekad vēl nav redzējusi savu meitu tik laimīgu. Šis stāsts man pēdējās dienās neiziet no galvas. Es ļoti ceru, ka nepāršaušu pār strīpu. It kā jau nav, ko uztraukties, jo esmu saprātīga meitene, bet situācija, kurā esmu iekūlusies nemaz neliecina, ka es paļautos uz veselo saprātu. Šobrīd es vēl esmu laimīga, ka man ir tas mazumiņš fantāziju, kas ir manā galvā. Un šīs fantāzijas katru dienu tikai pastiprinās, bet ne jau tāpat vien - kāds „nejaušs” pieskāriens, kāds dziļš skatiens, kāda frāze, ko tikai mēs saprotam... Rezultāts – atkal divas jaunas kastītes.
trakās dejošanas, ko uzrīkoju savā istabā. Palikusi viena, uzgriezu mūziku uz skaļāko un dejoju. Beidzot. Jo tik ļoti gribas trakot, dziedāt, dejot, tik ļoti gribas piekļauties, aaaaah... Nē. „Viss notiek tā, kā tam jānotiek” - man atkārto iekšējā balss, bet ir tik ļoti apnicis ieilgušais bardaks. Nu nav man bijis tik ilgi sajukums dzīvē, tik daudz nenokārtotu lietu. Viens, protams, ir skola, jo joprojām neesmu saņēmusies bakalaura rakstīšanai un parādu kārtošanai, bet laiks tikai nepielūdzami iet uz priekšu un man IR jāsaņemas, lai to visu nokārtotu, jo man šogad BŪS izlaidums. Bet tas jau būtu tas mazākais (lai gan tā nevajadzētu būt). To es vismaz zinu, kā nokārtot. Apmēram. Bet pārējais? Kur dzīvot? Kā strādāt? Ko mīlēt un ko nīst? Viss ir tādā virpulī... Gribētos visas tās daudzās domas galvā vienkārši uz kādu laiku izslēgt. Pat šodienas fiziskā slodze man nelīdz, jo ik pa laikam uzpeld sīkumi, kas man atkal aizrauj elpu, nu kaut mašīnas numurs, kurš pa gabalu izskatījās pazīstams... Bet toties vismaz dejojot es atkal apzinājos pati sevi – es dzīvoju sev un darīšu visu, lai ES būtu laimīga. Par pārējiem, kas gadīsies manā dzīvē, nejūtos atbildīga. Es skatos uz sevi un priecājos, ka esmu pieaugusi un mainījusies, ka ar katru gadu kļūstu skaistāka un gudrāka, pašpārliecinātāka un spējīgāka. Tikai diemžēl visas manas labās īpašības saļimst konkrētu cilvēku priekšā. Bet nekas – es vēl parādīšu! Esmu noskaņojusies izprovocēt kaut kādu risinājumu, pat ja tas man nebūs patīkams. Vismaz kaut kādas pārmaiņas! Tas ir tas, kas man šobrīd nepieciešams – pārmaiņas. Mmm, un jasmīnu smarža.
2006.gada filma ar pievilcīgo Chris Pine galvenajā lomā. Filma, kas liek padomāt arī par citām vērtībām, nevis tikai naudu. Uzsvars likts uz ģimeni, tās nozīmi un atbalstu, kā arī pienākumiem, kas saistīti ar ģimenes tradīcijām. Puisis no dzimšanas jau ir akls un lieliski ar to tiek galā, lai gan vēlas visu laiku noslēpt šo savu īpatnību. Tagad viņam radusies iespēja kaut nedaudz ieraudzīt pasauli, pateicoties operācijai, pēc kuras viņš ar brillēs speciāli ievietotu kameru redzētu miglainus, melnbaltus tēlus. Bet ir vēl viena problēma. Puisis joprojām ir nevainīgs un tam nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Brāļa centieni piespēlēt viņam kādu meiteni beidzās ar to, ka galvenais aktieris iemīlējās sekretārē, kuru satika katru reizi ejot pie daktera. Tikai nelaime tāda, ka
viņas tautība ir indiete un viņa ir saderinājusies (kas nav vēl tik traki, kā precējusies), lai turpinātu ģimenes tradīcijas. Atkal sirdssāpes. Pēc operācijas puisis ieraudzīja pirmo reizi savu ģimeni un labākos draugus, taču izrādās operācija nebija veiksmīga un savu mīlestību viņš tā arī neieraudzīja dzīvē. Kā viņš pats saka beigās: „Man izdevās uzstādīt rekordu, paliekot aklam divreiz savā dzīvē. Bet kamoon – man ir meitene!” :)
Vakardienas Damien Rice jau ir aizmirsies pilnībā :) Piedāvājos restaurēt vienu saskrāpētu disku un iesāku meklēt visādas latviešu vecās dziesmas, ak – atlika tikai saņemties un nospiest Play, kad mana oma jau ir izmainījusies un visas neatrisinātās lietas aizmirsušās. „Kad bērziem pirmās lapas plauks...” „Nāc pie manis rudais runci...” „Jā, jā, jā, trīs dēlus došu...” „Iedzersim pa piņģerotam...” „Redz, kur melnā pantera” „Kam tev vajadzēja projām skriet” Jāaa :) Un, protams, pa vidam arī „Es nevaru būt balts un tas nav iespējams” :D Ko tik neizklausījos! Tādos brīžos es laikam esmu laimīga, ka esmu Latvijā un ka esmu latviete. Lai kā es varbūt sajūsminātos par Metallicas dziesmām, kā dziedātu līdzi Aerosmith, Billie Joel, Michael Jackson u.tml mūziķu daiļradei, tomēr dziesmām latviešu valodā ir īpaša aura, pavisam citas emocijas. Ir tāda sajūta, ka Tev ir aizmugure, spēcīga un interesanta pagātne. Īpaši tieši vecajiem gabaliem, nevis visādiem jaunajiem censoņiem, kam īsti nesanāk. Tas, kas šobrīd notiek mūsu valstī, jau ir kas pavisam cits un to tēmu labāk nekustināt. Katrā ziņā, šobrīd tiešām jūtos laimīga, ka esmu šajā zemē, kur man apkārt runā saprotamā valodā, kur pavisam drīz tiks tecinātas bērzu sulas, kur būs apkārt tik daudz zaļuma un prieka. Paldies Gi4, ka man to atgādināji, daudzas labas latviešu dziesmas nemaz nezināju un daudzas biju piemir
susi.
Laikam nu man beidzot ir par daudz... Par daudz "Nejaušību", par daudz emociju, par daudz domu, par daudz esmu izmuldējusies, par daudz tiek lietots, par daudz tērēts, par daudz... Visa kā par daudz. Atkal klausos Damien Rice, ko es darīju apmēram pirms gada. Sirdi plosoša mūzika...
Esmu gar zemi. Pēdējās dienās notiek TIK daudz kas man neizprotams. Šodien ar savu burvīgo smaidu devos uz darbu un pieķēru sevi, ka galvā iešāvās maza, maza vēlēšanās. Un nepagāja ne viens mirklis - un tā piepildījās! Es biju tik pārsteigta, ka mana sirds sāka dauzīties ar dubultu ātrumu un samulsu ne pa jokam. Tik ātri laikam neviena mana vēlēšanās nebija piepildījusies. Kas tas ir par varenu spēku, kas visus notikumus saliek kā vajag, fantastiski!!! Un ir sajūta, ka tiklīdz es mēģinu tam pretoties, tā šie notikumi iegūst dubultu spēku. Tā kā es joprojām ticu Nejaušību Neesamības Teorijai (kaut sit mani nost Anniņ)!
