svētdiena, 2010. gada 28. februāris

How do I know?

Mjā... Gribējās kaut ko skaistu. Nevaru saņemties ķerties klāt savam bakalaura darbam, tad nu izlēmu dot sev vēl pēdējo iespēju – noskatīšos filmu ar savu šuvekli rokās un pēc tam ķeršos klāt. „To the place where are no happily ever afters...” Kā naža dūriens mugurā... Pat vienkāršā bērnu filmā mūsu pasaule tiek nosaukta šādi. Vai tiešām? Kaut kā negribas ticēt. Ir taču tik daudz piemēru, kur ģimene nodzīvojusi daudzus gadus kopā, lai arī kā pa vidam gājis, bet tomēr... Vai tas viss ir tikai teātris? Vai varbūt tieši par tām laimīgajām beigām ir runa? Jo kaut vai ņemot par piemēru manus vecvecākus. Viņiem gājis visādi. Jaunībā apprecējās, visu mūžu bija kopā. Kam tik nav iziets cauri, bet viņi tomēr palikuši kopā. Un pat vēl savā pēdējā dzīves mēnesī opaps atcerējās 1.martu, kad viņi tikās un apsveica ommīti viņu iepazīšanās gadadienā. Vai tas nav happily ever after cienīgs stāsts? Vai varbūt tas bija iespējams tikai tajā laikā, kad nebija datoru (pilnu ar iepazīšanās portāliem), mobilo telefonu (kuru īsziņas izsekot), kad varēja rakstīt mīļas vēstules, kas ceļoja dienām pie mīļotās sirds, kur cilvēkiem bija laika apdomāties, kur viss notika lēnāk, kur nebija tāda stresa kā tagad? Un lai gan viss ir veidots tieši tā, lai veicinātu komunikāciju, piemēram, cik labi, ka ir skype, kur var sarunāties mīļotie, kas atrodas dažādās valstīs, dažādos vienas pilsētas nostūros, vai kaut blakus birojā, tomēr, cik daudz strīdu izveidojas tieši šīs pārmērīgās komunikācijas dēļ? Cik daudz pārpratumu rodas, jo tomēr elektroniskā vide nespēj attēlot patiesās emocijas un rodas pārpratumi.

Bet arī šajā filmā parādās, ka nejaušību dzīvē nav. Ne jau sagadīšanās pēc Nensija ieraudzīja savu topošo līgavaini tieši brīdī, kad princese tam uzkrita virsū :D Tā nebija nejaušība. Tam tā bija jābūt. Tas bija kā pirmais signāls, ka no viņas jātiek vaļā. Un tur var censties, var necensties kaut ko saglābt, viss notiek, kā tam jānotiek. Līdz ar to – es vairs nebrīnos ne par vienu „nejaušību”, kas man pēdējā laikā trāpās. Lēnām jau pat sāku pierast pie tās savādās sajūtas, ka jūtos kā filmā. Tiešām! It kā sīkumi un nelielas neierastas situācijas, bet... Ar dziļāku nozīmi. Pati ar nepacietību gaidu turpinājumu, lai redzētu, kā tas izvērsīsies. Ah, un tikmēr kusīšu skatoties šo video :)
„It’s complicated.”
„But it doesn’t have to be.”
„Well...”
„Not if she knows.”
„What?”
„How much you really love her!”
„Of course she knows.”
HOW?

sestdiena, 2010. gada 27. februāris

Diena, kas nekad nebeidzas...


Jā, vakar tik tiešām bija pavasaris. Pa ceļam no darba uz mājām, smaidīju par vakara plāniem tik platu smaidu, ka cilvēki atskatījās, kas tas par "balto balodi"- pilnīgi nepieklājīgi tik ļoti smaidīt krīzes laikā. Un manu smaidu neizbojāja pat tas, ka iekāpu varen dziļā peļķē ar savu balto zābaku. Es tikai skaļi iespiedzos un nopriecājos, ka man ir tik dzīvas emocijas. Pati diena jau bija ļoti jauka un neordināra, bet pēc tam vēl izdomājām ar kolēģīti ierasties mūsu kolēģa dzimšanas dienā, lai vēl vairāk sagruzītu viņa bijušo meiteni, kas šobrīd pati nezin, ko vēlas –pati sačakarēja visu un tagad čīkst. Pa ceļam viens konkrēts numurs zvanīja 3 reizes, pēdējā sarunājot tikties kaut kur ap pusnakti. Forši pārbraukt mājās, atstāt pirkumus, savākties, pateikt: „Čau!” un doties atkal prom. Tik sen nebiju nekur devusies īstos nakts piedzīvojumos. Un lai gan šī bija vienkārši mājas ballīte, man tas jau ir daudz – nesēdēt mājās, iepazīt jaunus cilvēkus, kārtējās pārmaiņas. Ieradāmies perfekti laikā, lai nomainītu viņa draudzeni pret divām lieliskām meitenēm. Jaunas sejas, smaidi, maizītes, mīļā kolēģīte, fotografēšanās, bet tam visam pa vidu strauji pukstoša sirds, kas gaidīja zvanu. Un lai gan satikšanās iemesls pavisam nevainīgs, tāda sajūtu gamma, kam pašu odziņu piedeva tumsa un ādas salona smarža. Tik smagu sirdi izkāpu no mašīnas... Un kad iedomājos, ka drīz būs jau gads, kopš sapratu, ka laikam tomēr neesmu īstajā vietā un pārvērtēju savas dzīves vērtības un prioritātes... Gulēt nevarēju. Tik žēl bija, ka Diena, kas nekad nebeidzas, tomēr beidzās... Un šodien sirds smeldza tā, ka tikai pavisam nejauši brīdī, kad bezjēdzīgi slēgāju radio stacijas, atradu, kas man vajadzīgs. Klavieres... Un tieši klavieres, nevis ģitāra. Cik labi, ka ir vismaz DC++. Top dziesma, par kuru iepriekš nezināju, manā šodienas listē h2o – When I close my eyes. Klausījos arī Mediņa Dainu nr.6, A piano tribute to Depeche Mode u.c. Un pēc kārtīgas saldas tējas (es parasti nelietoju cukuru), izdevās arī atplīst uz kādu ilgāku laiku un atgūt savu līdzsvaru. Vismaz nedaudz ;)

piektdiena, 2010. gada 26. februāris

Pavasaris???


Lai kā es vēl vakar būtu čīkstējusi, ka gribas beidzot kaut ko zaļu ieraudzīt un putnus dzirdēt, tad šodien man nez kāpēc ir jau sajūta, ka ir pavasaris. No rīta jau izejot arā gaisā bija kaut kas tāds... Nu es pat to nemāku nosaukt! Ieelpoju tik dziļi, dziļi, ka tagad visu laiku jūtos apreibusi un nāk jau ārā visādi pavasara trakumi, piemēram, vēlme kādam iekost :D Grr, kas būs, kad vēl parādīsies saule, putniņi un zaļums?

ceturtdiena, 2010. gada 25. februāris

Confession...


Jā, laikam jau man jāsāk ar to, ka es pati pieņemu savu atkarību – „Labdien, mani sauc Emīlija, es esmu šopaholiķe.” Brīžos, kad esmu emocionāli nestabila, es staigāju pa veikalu. Citreiz pietiek ar to, ka ar acīm apskatu lieliski saģērbtus manekenus un ar roku novelku gar kādu īpaši patīkamu audumu, uzsmaidot pārdevējai, kura lielām acīm skatās uz mani. Taču citreiz attopos tikai tad, kad esmu iznākusi no veikala un stāvu pieturā ar iepirkumu maisiem un drudžaini domāju, kā es sagaidīšu algas dienu. Tās parasti ir pavisam nepatīkamas dienas, kad es nosodu sevi par savu vājumu, nespēju (lasīt-nevēlēšanos) kaut ko mainīt u.tml. Kad dzīvē kaut kas nav kārtībā, tad es iepērkos. Laikam jau tas viss nāk no bērnības – kad ar vienu džemperi staigāju 5 gadus, noskatoties uz citu meiteņu jaunajām drēbēm. Kad ar vieniem zābakiem staigāju 3 gadus (bet tad vismaz tas bija iespējams! Tagad, lai kādā veikalā pirktu zābakus, tie knapi izvelk vienu sezonu) un sapņaini skatījos Kerijas kārtējo iepirkšanos TV seriāla laikā. Ikvienai sievietei taču gribas izskatīties skaistai? Un ja iekšēji tā nejūties, tad to sajūtu var mainīt vismaz kaut kas jauns – kaut niecīgākais aksesuārs, bet diena būs izdevusies. Un tās aizraujošās sajūtas, kad ieej veikalā, pasveicini pārdevēju, dodies uz kabīnēm, spoguļojies tik ilgi, kamēr pārdevēja nāk jautāt, vai viss ir kārtībā, izvēlies to īsto un laimīgo upuri, ko šoreiz nesīsi mājās, tas prieks par to, ka pārdevēja smaida, parunājas ar tevi un tad tu ar lepnumu iznes savu maisu/maisus no veikala. Un pēc tam to visu aiznes mājās, iekārto, uzlaiko. Un vēl aizraujošās sajūtas, kad pirmo reizi uzvelc savus jaunumus un izved pasaulē – komplimenti par to, cik lielisks pirkums. Es neesmu no tām, kas sapērk visu ko tikai pirkšanas pēc un tur mājās pat neizsaiņotu. Tas viss tiek lietots un parasti tie ir arī superizdevīgie pirkumi, kurus vienkārši „nevar nepirkt”. Bet nu – kamēr manā īpašumā nav brīnumkarte ar neizsmeļamu limitu, būs jāiet pie draudzenes kursos „Kā izdzīvot tad, kad naudas nav vispār?”

Īpašā uguntiņa...

Cik skumji ir noskatīties uz cilvēku, kura uguntiņa ir apdzisusi... Ne jau tāpēc, ka cilvēks nesmaida. Sen jau esmu sapratusi, ka smaids bieži vien neko nenozīmē - tā ir tikai ārišķība, kā drēbe, zem kuras maskēties. Šī uguntiņa nāk no sirds dziļumiem. Tā ir mīlestības uguntiņa. Kad tu redzi, ka cilvēks ir tik laimīgs, pat ja viņam totāli neveicas. Tas tiks ar visu galā, lai cik pārguris būtu, jo viņš zina, ka tas otrs pieņems viņu tādu, kāds tas ir; viņa kompleksi pazudīs brīdī, kad tam uzsmaidīs otrs cilvēks, jo viņos abos deg mīlestības uguntiņa. Var redzēt, kā cilvēks samulst, pieminot savu otro pusīti, kā izmainās cilvēka balss tonis, kad tas runā ar savu mīļoto, lai cik cilvēks būtu lecīgs, kaut kas viņa uzvedībā mainās, kad runa ir par viņa attiecībām. Pavisam savādi paliek, kad blakus sēž tāds kluss un domīgs cilvēks... Saproti, cik daudz ko šis cilvēks pārdomājis, pārvērtējis, kā tā dzīve mainījusies, kā tas aplauzies (iespējams ne jau pirmo reizi)... Un visbiežāk uguntiņas pazušanu var novērot jau ātrāk, kā pats cilvēks to apzinās. To nereti var novērot cilvēkā, kurš it kā no malas skatoties vēl ir laimīgi iemīlējies un kopā ar savu vienīgo. Tu redzi, ka vairs nav uguntiņas – cilvēks ir apspiests, noguris, ar dzīvi neapmierināts, pat ja viņš pats to visu noliedz. Cilvēks ir izdedzis. Un tur vairs neko nevar darīt. Neskatoties uz dažādiem centieniem noslēpt patiesās domas un jūtas, šī uguntiņa ir kā tāds signāls, kad redzi vai šis cilvēks sirdī ir patiešām aizņemts vai nē.
Pārdomu vakara iznākums – 3 jaunas kastītes. Kas tās? Par to citu reizi :)