Izlikšanās

Kurš gan varētu iedomāties, ka zem šīm saulesbrillēm slēpjas skumju sagrauztas acis, cepure slēpj neziņu par nākotni un smaids cenšas maskēt par sevi nepārliecinātu sievieti, kuras dzīvē pietrūkst mīlestības?

Kam gan šī izlikšanās ir vajadzīga? 

Vieni mums māca - sakiet, ko domājat, esiet dabiskas. Bet tad vīrietim tā dabiskuma un patiesuma kļūst par daudz un viņš aiziet pie kādas, kas "dabisko" lomu spēlē labāk un savas īstās domas un jūtas ir kārtīgi paslēpusi zem stingras maskas. 

Otri mums māca šo izlikšanās teoriju. Sieviete ir perfekta, smaidīga, apmierināta, vienmēr formā. Bet vai kāds zina, kas notiek viņas iekšienē? Agrāk vai vēlāk, bet arī viņa salūzīs un tad vīrietis būs pavisam pārsteigts, jo būs pārāk pieradis pie perfektuma. Ko tad?

Un tagad jautāju vēlreiz - kāpēc jāizliekas?

Par dzīvi pēc tam...

Nē, nē - šoreiz nebūs runa par dzīvi pēc nāves. Bet gan par sievietes dzīvi, kas sākas pēc bērna piedzimšanas.

Grūtniecības laikā parasti topošās māmiņas izjūt bailes, kā jau parasti - no nezināmā. Kā tas būs? Kā mainīsies ikdiena? Kā es tikšu galā?

Tas nav tā, ka viss ir pavisam citādāk. Ikdiena joprojām rit savu gaidu un ideālajā variantā bērns tajā iekļaujas gluži kā tas vienīgais puzles gabaliņš, kas visu laiku pietrūka, lai bilde būtu ideāla. Maksimums, pēc divām nedēļām, jau aptver, ka viss ir tā, kā tam jābūt, citādāk nav iespējams un nemaz nesaproti, kā mācēji dzīvot pirms tam. Sieviete pierod pie tā, ka, lai izietu ārā nākas ilgāk gatavoties, pierod, ka pie neatņemamajām somiņas sastāvdaļām (maks, telefons, fotoaparāts) pievienojas knupis, pampers un dvielītis. Pat vissaldākā miega īpašnieces, naktī bez problēmām pieradīs sadzirdēt savu bērnu. Taču grūtāk ir sakārtot emociju sajauktos gabaliņus. Tu aptver, ka pamodusies snaudošā bezizmēra mīlestība, kuru nedomājot visu atdod bērnam. Bet tajā pat laikā jūtams neliels tukšums vietā, kur iederētos kāda mīlestība pret tevi. Skatoties, kā laimīgais tētis čukst ausī meitiņai: "Tu esi mana mūža mīlestība!", sajūti ilgas, kaut kāds šādus vārdus attiecinātu uz tevi. Jaunā māmiņa nepagurdama atzīmē katru bērna mēnesīti, taču savā dzimšanas dienā nespēj atcerēties, cik tad īsti gadu viņai paliek. Un pat rūpīgi piedomājot (piemēram, nesakot katrā teikumā "mēs", bet "es" un "mazulis"), tomēr kāda personības daļiņa paliek novārtā un parādās jauni jautājumi, jaunas bailes no nezināmā - kā tas būs? Vai es kādam vēl interesēju? Kā es tikšu galā?

Bet arī šīs bailes pazūd. Mašīnu signalizēšana, redzot māmiņu ar ratiem, atgriež Tevi dzīvē un liek saprast, ka nekas vēl nav beidzies. Un kopā ar bērnu ir tikai daudzkārt labāk, dzīve beidzot ir ieguvusi "īsto garšu". Un priekšā ir vēl daudz pārsteigumu, katra diena ir kā jauns sākums.

Mīlēt un cienīt

"Bet es taču Tevi mīlu!" viņš neizpratnē izsaucās.

"Ar to ir par maz..." viņa skumji atbildēja.

Droši vien daudzas, kas alkst pēc mīlestības, šajā brīdī gatavas mest ar akmeni par tādiem vārdiem - "Ko gan viņa iedomājas?" "Viņa taču nezin, ko pati grib!" "Pārāk daudz prasīts!"

Lēnāk pār tiltu, lēnāk. Ievelciet elpu.

Tas, ko viņa grib sagaidīt ir kaut kas tikpat svarīgs - CIEŅA. (Šajā brīdī lasītāji var izdvest "oooo" un klusi noelsties.) Jā, cieņa. 

Ne velti laulību ceremonijā tiek uzdots jautājums: "Vai tu no laba prāta un sirds gribi ņemt .... par savu sievu, viņu uzticīgi mīlēt un cienīt?" Tikai nereti šis vārdiņš cieņa tiek atstāts pavisam bez ievērības. Protams, karstas sirdis, emociju jūra. Toties viedi cilvēki, kas pieredzējuši dažādas attiecības, apstiprinās - bez mīlestības attiecības vēl var pastāvēt, ja tajās valda saticība, atklātība un cieņa. Taču, lai cik stipra būtu mīlestība starp diviem cilvēkiem, bez cieņas vienam pret otru, nekas nesanāks.