piektdiena, 2010. gada 28. maijs

Atklāsme pa ceļam uz centru

Cik gan bieži mēs sakām kaut ko tikai, lai dzirdētu blakus esošo cilvēku pretēju apgalvojumu? Īpaši no pamastkolas meitenēm skan izmisušie "esmu resna", "esmu neglīta" un tas viss tikai ar vienu domu, lai dzirdētu "tu esi skaista, vienreizēja, neatvairāma u.t.t.". Ir tādas, kas to veiksmīgi izslimo, ir tādas, kas tā dzīvo visu mūžu. Man šodien puspajokam paspruka teikums, ka varētu rīt nebraukt uz Cēsīm. "Nu tad nebrauc." Mierīgi. Bet man kā ar bomi pa pieri. Klusums. Pirmajā brīdī aizvainojums, jo gribējās taču dzirdēt tos saldos vārdus "nu kā tad mēs bez tevis, nevari nebraukt" vai kaut ko tml. Bet joprojām klusums. Un kamols kaklā. Kā pavisam mazai meitenei. Un tad sāku domāt - kas ir lielākas rūpes? - lūgšanās, lai tomēr braucu, zinot, ka tādējādi morāli man būtu vēl grūtāk, sarežģījot jau tā smago izvēli starp studijām un izklaidēm, vai tomēr atbalsts tam, ko pati esi izlēmusi un apgalvojusi (es taču tikko skaļi pateicu, ka nevajadzētu braukt, kur tad ir problēma)? Paklusēju, noriju un sagremoju. Atkal esmu tajā otrā pusē. Šis mans ieilgušais statuss man ir iemācījis uz situācijām paskatīties pavisam citādāk. Neko pretī neteicu, jo viņš taču ir tikai kolēģis. Otrajai pusītei droši vien uzreiz sāktu pārmest "jā, to tik tu vien gaidi, lai nebraucu un tu varētu ar citām tusēt", dabūtu pretī "bet tu taču tikko pati apgalvoji, ka nevajadzētu braukt", strīds pieņemtos karstumā, nerunāšana visa vakara garumā, gultā pagriezta mugura un nākamajā rītā nedabūjuša cilvēka seja un neapmierināta purpināšana kā minimums rīta cēlienā. Paldies par šo mācību. Kaut es to atcerētos arī tad, kad man būs savs mīļotais cilvēks.
Un tā kā man tika atstāta izvēle, nevis uzspiests cita viedoklis, es izlēmu tomēr braukt. Meitenes man ir vairāk kā ģimene, šajos svētkos es būšu ar viņām. Neskatoties uz šo vājprātīgi garo nedēļu, nogurumu, stresu un visu pārējo. Galvenais būtu neraudāt. Domāju, ka ar to tikšu galā, bet pat ja nē - man blakus būs mani tuvākie cilvēki, jo tie, kuriem es rūpu, mani nepametīs. (Jā, arī šajā teikumā ir druska aizvainojuma, taču pārējā daļa ir tīra patiesība.)
P.S. Jau mēnesi oficiāli esmu single statusā. Rekords priekš manis. Es jūtos ļoti labi un daudz ko jau esmu iemācījusies. Bail tikai, ka pie šī statusa nepierodu par daudz.

sestdiena, 2010. gada 22. maijs

Beidzot rakstu bakalauru

Domājot pētījuma priekšmetu, mērķi, uzdevumus, nonācu līdz problēmas aktualitātei. Pat nezinu, kā lai to definē. Vai vispār cilvēkam jebkad ir bijis kas aktuālāks kā viņa dzīvība, veselība un finansiālais stāvoklis? Jā, var jau teikt, dzīvojam šodienai (ko arī lielākā daļa dara), tomēr bez veselības un naudas nekas nenotiek. Labi, būs tādi, kas apgalvos, ka aktuālākā tēma būs politika un mīlestība, bet tas viss zaudē jēgu, tiklīdz cilvēks saskaras ar finansiālām vai veselības problēmām. Pat nebiju līdz šim tik tālu aizdomājusies - es strādāju nozarē, bez kuras ikvienas valsts ekonomika nevarētu nemaz pastāvēt! Uh, cik es varu būt lepna!

Guardian angel

Season 3 - episode 8. Nevaru beigt raudāt. Vai tiešām tas sagaida arī mani? Vai arī manu dzīvi tik ļoti sāks pārņemt tikai darbs un darbs, līdz Ziemassvētkos atkal sapratīšu, ka esmu pilnīgi viena (jo tas laikam ir vienīgais laiks, ko nepavadu ar kolēģiem) un beigšu savu dzīvi nožēlojami? Kāpēc gan tāpat kā filmās dzīvē pie mums nevarētu atnākt Sargeņģelis un parādīt to, ko citi domā, kā varētu būt pēc gadiem, un ja tā turpināsies, liktu saprast, ka tev stipri jāmainās? Jo bez Sargeņģeļa ir tik grūti saprast, kā pareizāk, uz kuru pusi nosliekties, ko gan domā citi, kas notiks, ja tā turpināsies.... Nav godīgi... Es zinu, ka mūs visus kāds pieskata no augšas, rūpējas par mums un daudzas reizes esmu izjutusi to, kā man palīdzējis mans Sargeņģelis. Bet tas ir viss? Kā gan lai es saprotu ko darīt tālāk? Dzīvē diemžēl tā nenotiek, ka atlido pie mums eņģelis un dzīves svarīgākie momenti nozib acu priekšā un viss turpmākais kļūst skaidrs. Es negribu attapties vēl pēc 20 gadiem un saprast, ka man vajadzēja saņemties un darīt ko citādāk. Lai gan es neko nenožēloju, kas noticis un vienmēr esmu ticējusi, ka ja jau tam lemts notikt, tad tā arī notiks, pirmo reizi pa ilgiem laikiem iedomājos - un ja nu es to palaižu garām? Ja nu es apzināti uzgriežu savai laimei muguru, tādējādi liedzot sev tik daudzus prieka un laimes pilnus brīžus? Ak, kur gan tu esi, mans Sargeņģel... Cik ļoti gribētos ar tevi parunāt.

sestdiena, 2010. gada 8. maijs

Labākais atalgojums

Tas vien, ka es varu apraudāties tikai domājot vien par to, cik vakardiena bija superīga, cik labi visi kopā atpūtāmies, cik mēs esam stiprs kolektīvs un pēc šādiem pasākumiem kļūstam tikai arvien stiprāks, tas vien... Labāku atalgojumu laikam nevar vēlēties. Ja agrāk es vēl šaubījos, kas ir svarīgāks - alga vai kolēģi, tad šobrīd es viennozīmīgi varu teikt - KOLĒĢI ir miljards reizes svarīgāki par atalgojumu. Ar šādiem kolēģiem es jūtos kā miljonāre, jo viņu devums manā labsajūtā, manā pašapziņā, manā attīstībā, dzīves izpratnē u.t.t, u.tjp., nav novērtējams naudas izteiksmē. Protams, var runāt par visādiem izņēmumiem un bez algas vispār jau arī taču nevar iztikt. Bet es par laimi esmu tādā situācijā, ka ar šādu algu varu tomēr iztikt, lai gan vienmēr jau gribas lielāku, bet bez šādiem kolēģiem es vairs nevaru iztikt. Tik atklāti, tik patiesi, tik lieliski, tik sirsnīgi! Tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms, kaut kas apbrīnojams, kaut kas tik ļoti..., nu tik...
Jā, atkal sāku raudāt. No aizkustinājuma.

piektdiena, 2010. gada 7. maijs

Vieglā reibumā


Tāda savāda sajūta, kad tu redzi - džeks ar tevi runājot skatās uz tavām lūpām. Pirmkārt, sajūties kārdinoša un tas pavisam noteikti nāk par labu tavai pašapziņai. Un nemaz nerunājot par kārtējo sagadīšanos, ka katru reto reizi, kad iegriežos universitātē, gadās uzskriet virsū tieši tam pašam cilvēkam. Un tad pavīd atmiņā kādas romantiskas ainiņas no lētiem seriāliem, kur divi tikko satikušies cilvēki pēkšņi krīt viens otra apskāvienos un sāk skūpstīties. Pavisam interesanta sajūta. Un kad vēl saproti - ka tagad visas tādas sapņainās ainiņas vairs nemaz nav aizliegto sarakstā un kādreiz varētu arī rīkoties pavisam impulsīvi, neko nedomājot, jo tu taču esi brīva meitene :)
Un vispār - šodien pa ilgiem laikiem jūtos labi tāpat kā ir. Neskatoties uz to, ko gribētu, ko nevaru dabūt, kas vēl jāpaspēj izdarīt. Viss ir iespējams un man būs viss, ko vien vēlēšos!
(Ah, kā es sevi mīlu :D)

pirmdiena, 2010. gada 3. maijs

Atkal nostaļģija...

Tik ļoti sagribējās atgriezties tajā sarkanajā ķieģeļu mājā... Jā, tajā pašā, kurā mācības man lika pabeigt mamma, kur tik daudz asaru liets, kur tik daudzas reizes esmu bijusi tik izmisusi, ka likās, pasaule grūst uz galvas... Vajadzēja 5 gadus, lai pēc tās pabeigšanas, es pateiktu mammai paldies par to, ka piespieda mani izturēt.
Gribas izstaigāt visas vecās telpas, kuras nu jau noteikti pa šiem daudzajiem gadiem ir sarāvušās vēl mazākas, aprunāties ar skolotājām, redzēt smaidus to sejās, mani ieraugot, gribētos paņemt kādu aiz rokas un parādīt visas bildes, kurās es esmu pavisam, pavisam maziņa. Kad es pat tikai domās pieķeru sevi, sakot - tas bija pirms 11 gadiem, liekas - cik tad man īsti ir to gadu? Šķiet pat skolā man nav bijušu tik daudz piedzīvojumu un tik daudz siltu atmiņu, kā tieši šajās sienās. Uz skolas salidojumu man pat negribas braukt, negribu nemaz redzēt savas klases biedru sejas, laikam jāpagaida vēl vismaz 5 gadi, bet turrrr... :)
Jā... Kā man gribas ar kādu kopā aizbraukt uz veco, labo mūzikas skolu, gribas, lai kāds man apskauj plecus un saka - bet tā taču esi tu, šeit mājo daļiņa no tevis...

Viena!

Pamostos un mēģinu saskatīt pulksteni. Ir jau pl.12 vai tikai pl.10? Neder ne viens, ne otrs. Viens būtu pārāk agri, lai jau celtos, otrs jau nozīmētu, ka esmu pārāk ilgi jau gulējusi un būs smaga diena. Nu bļāviens, kurš ir lielais rādītājs? Labi, piecelšos un paskatīšos mobilajā. O! Tikai desmit. Hmm, tad jau vēl varētu pagulēt. Bet nē, acis kā pogas vaļā un saulīte arī tik izmisīgi spiežas cauri aizkariem. Ieslēdzu datoru un uzreiz savu mīļāko musiqu uz skaļāko. Padejoju atkal pie spoguļa, izstaipījos un vēl padejoju apakšveļā un ar zobu birsti rokās. Ah, cik forši, ka vari darīt, ko gribi. Jap, beidzot esmu viena. Veikalā pērc, ko gribi, nekas nav jāsaskaņo ar otru, kā arī nepieciešami daudz mazāki izmēri ēdamā. Ej pa ielu un nekur nav jāsteidzas, neviens negaida, jebkurā brīdī vari apgriezties uz iet pretējā virzienā, ne ar vienu nesaskaņojot. Sāku pamanīt lietas, ko pirms tam neredzēju, jo visu laiku biju aizņemta ar otru cilvēku. Redzu pasauli pilnīgi citādāk. It kā cilvēki un ielas tās pašas, bet tomēr – viss redzētais, kā jauns! Pat uz tuvējo veikalu aiziet ir viens liels piedzīvojums, saposos pirms tam, lēnām kāpu pa trepēm lejā, un smaidu. Izrādās, arī iepirkties vienatnē nav tik slikti. Un arī palutināt es pati sevi māku, nav obligāti nepieciešams, lai kāds būtu blakus. Beidzot mans dzīvoklis ir tikai MANS! 44.7kv.m ir tikai MANI!!! Ok, piedod, Kušķīt – protams, ka mūsu, bet citādāk doma nav skaidra – beidzot Tas ir noticis! :) Beidzot varu pāriet SAVĀS mājās, kur nav ne smakas no cigarešu dūmiem blakus istabā, beidzot mans dators pilnībā pieder MAN – varu saglabāt visas paroles, sakārtot grāmatzīmes, nomainīt izkārtojumu u.t.t., beidzot varu sēdēt naktī skype, ja man nenāk miegs aiz laimes un ja vēlos varu visu dzīvokli izkarināt ar rozā sirsniņām - BEIDZOT! Jā...

Bet pie spoguļa dejoju arvien biežāk. Man tik ļoti gribas izkustināt visas maliņas, tās pilnīgi kliedz pēc dejas, un man patīk kādas ir manas kustības un kā es izskatos dejojot. Gribu iemācīties dejot vēl labāk un arī profesionālāk, tikai problēma, ka nav jau to partneru. Bet kā mēs piektdien ar kolēģi dejojām salsu birojā. Mjā... Jebkuram cilvēkam no malas liktos skaidrs, ka vakara turpinājums būs gultā, jo tik kaislīgi laikam es vēl nekad nebiju dejojusi. Bet mūsu abu sirdis ir pilnīgi nocietinātas. Abi nesen kā izšķīrušies, abiem galvā citi cilvēki. Un izrādās, ka tieši ar tādu cilvēku varu dejot bez jebkādām robežām. Interesanti. Kas tik neatklājas. Acīmredzams pierādījums, ka kaisle bez mīlestības var būt vēl stiprāka un iespējams tieši tāpēc, ka turpinājuma jau nebūs.

Pēc tam, kad aizbraucām uz Brazil, es biju kā sapīta. Padejot nevarēju, likās, ka citu skatieni man slīd garām un arī es nevienu apkārtējo neredzēju, kas spētu pievērst manu uzmanību. Neskatoties uz to, es Brazil iemīlēju no pirmā acu skata. Lielas stikla sienas, caur kurām jau no ārpuses redzamas krāsainas gaismas, smiltis un dejojoši cilvēki. Vienreizēji! Deju paraugdemonstrējumi, vakara vadītājs Grigalis, vasarīgas kleitas un ir sajūta, ka atrodies pilnīgi citā pasaulē, nevis kaut kādā klubā, kur skan tikai debīliķu mūzika. Šeit bija ideāla dziesmu izlase. Jā, un paspēju jau izcelties :D Pēc viena deju paraugdemonstrējuma Grigalis visus uzkurināja uz skaļām ovācijām un man jau divreiz nebija jāsaka. Un tā kā stāvējām ar kolēģīti gandrīz pašā priekšā, viņš paņēma mani aiz rokas, izvilka vidū un lika atkārtot, beigās piebilstot, labi, ka mēs nedzīvojam viņai kaimiņos :D Tā kā Brazil - gaidi mani atpakaļ!

svētdiena, 2010. gada 2. maijs

Cienu šo cilvēku

"Domāju, ka reklāma ir smieklīga no sākuma līdz beigām. Tu ar neiedomājami nopietnu sejas izteiksmi runā par tomātu biezeni... Uzņēmuma mārketinga viceprezidents un reklāmas aģentūru radošie prāti svinīgām sejām sēž pie gariem, lakotiem galdiem un spriež, cik sabiedrībai ārprātīgi nepieciešams tieši šāds šokolādes batoniņš vai tādi pelmeņi... Kopumā – līdzko cilvēks piedzimst, viņš jau automātiski ir smieklīgs un visu pārējo mūžu tikai turpina kļūt smieklīgāks.
Pasaulē atbildīgākie lēmumi tiek pieņemti vai nu smagā reibumā, vai vieglā plānprātībā."

"Bet ar Dievu... Domāju, ka viņam ir brīnišķīga humora izjūta, samērā nešpetna, jo tieši tad, kad tu pīpē visresnāko cigāru un visskaļāk plāties ar panākumiem, viņš nospiež sarkano pogu, un tev uzkrīt klavieres uz galvas... Citādi ar viņu runāties ir interesanti. Tas gan nenozīmē, ka es vienmēr viņu klausu. Es regulāri savāru visādas ziepes, un pēc tam runājamies –kam tas bija vajadzīgs. Tad es nosolos – no šitā gan mācīšos... Bet, tā kā cilvēks ir ne tikai smieklīgs, bet arī vājš, absolūti iracionāls... vārdu sakot, pēc tam mums atkal jārunājas."