Blind side (2009)

Sāku raudāt jau vietā, kur viņa uzaicināja Lielo Maiku kāpt mašīnā, tātad filmas 22.minūtē. Un kad viņi piebrauca pie mājas, kas bija tik liela, skaista, un mājīga, šķiet, ka mani pārņēma tādas pašas sajūtas, kā Lielo Maiku – izbrīns, biklums, cieņa... Viņa pati – bagāta, skaista ģimenes sieviete. Un vēl ar labu sirdi. Kaut es arī tā varētu pati izbaudīt vilinošo turīgo dzīvi, atļauties daudz vairāk kā šobrīd un vēl palīdzēt kādam. Es gan neesmu no tām, kas spēj palīdzēt citiem bez asarām acīs, bet tomēr - tādas asaras ir ko vērtas. Un arī viņa tikai slēpās aiz stingrās maskas, patiesībā bija tikpat emocionāla kā jebkura mīļa sieviete.

Es gribētu kaut man būtu tāda apņēmība, kā šai sievietei. Iespējams gan šī apņēmība un spēja rīkoties, nāktu kopā ar bagātību. Nauda dod spēku. Tā nav galvenais dzīvē, bet bez tās arī nevar. Galvenais, neļaut, lai nauda Tevi samaitā pavisam. Atrast to robežu starp doto iespēju apzināšanos un ļaunprātīgu izmantošanu. Jo varēja jau redzēt, ka starp Bulokas personāža bagātajām draudzenēm ir arī tādas, kurām svarīgas ir milzīgas zelta ķēdes ap kaklu, tajā pat laikā, viņai ir skaists pieticīgs krustiņš ap kaklu un viņa izskatās neatvairāmi.

Vēl par ko aizdomājos... Žēl, ka mums Latvijā nav tādu pasniedzēju... Par mūsu izglītības sistēmu kā tādu nemaz negribas domāt, kur nu vēl cerēt uz tik iejūtīgiem un pretimnākošiem pasniedzējiem kā šajā filmā. Cik ļoti gribētos, lai kāds šeit novērtētu cik daudz dod šāda neliela iniciatīva no apkārtējo puses. Vienkāršs žests, nedaudz maiguma un sapratnes...

Toties par futbola treniņu un to kā sīkais mācīja savu lielo brāli es no sirds izsmējos :D

Filma varbūt nebija tik dziļa un neizvilināja no manis tik daudz asaru un pārdomu, cik gribētos, bet tomēr ļoti skaista. Likās nereāla priekš tās valsts, kurā dzīvoju, bet tomēr...

I said you could thank me later. It’s later now.

Value of death – that’s a pretty salty stuff.

Meet Joe Black (1998)

Love is passion... obsession... Someone you can’t live without. Fall in head over heels. Find someone you could love crazy and who could love you the same way back. And how do you find him? Well, you forget your head and listen to your heart.

The truth is – there is no sense living without this. To make the journey and not fall deep in love – you haven’t lived the life at all. But you have to try. Because if you haven’t tried you haven’t lived.

Stay opend-who knows, the lightening could strike.

Death and taxes.

I love making love with you.

Thank you for loving me.

I wish You could have a life like mine – when you can wake up in the morning and say – i don’t want anything more.

No regrets.

Es pat nespēju komentēt šo filmu saviem vārdiem. Tik daudz skaistu citātu, tik daudz izjustu ainu, kur pat mūziku fonā nevajag, tikai skaties un jūti, kā sirds sāk arvien straujāk dauzīties un domas aizceļo pie kāda konkrēta cilvēka...

Love is what you first imagined while reading this...

31.septembris ir sācies!

Nu ko - pl.3.30 cipari pārslēgušies! Labrīt pasaule! :) Nodzīvoti apaļi 23 gadi :) Mammas balsī (jā, paspēju jau savās pirmajās minūtēs parunāt ar savu visdārgāko cilvēku) bija dzirdamas tādas patīkamas atmiņas :) Abas uz brīdi aizdomājāmies un smaidījām katra savā klausules galā. Ah, ir pagājusi tikai pirmā pusstunda, bet jau esmu paspējusi aiz laimes apraudāties. Man ir neaprakstāmi labākā mamma pasaulē un neiedomājami foršākie draugi, kuriem pateicoties esmu tur, kur es esmu un tāda, kāda esmu! Mana dzimšanas diena jau tagad ir izdevusies! Atverot acis izlasu apsveikuma sms no savas Lieliskās draudzenes, paspēju izstaipīties un zvana mana mīļotā mamma, ieeju virtuvē pabarot savu murrājošo kaķeni (kas gan drusku neizpratnē, kāpēc es nakts vidū sāku šiverēt) un tur pēkšņi skaistas rudens puķes uzradušās (jo varu derēt, ka pirmajā reizē, kad iegāju virtuvē, viņas tur nebija, nu kā uz burvju mājiena!) , supermīļa bilde un šokolāde, kas man patiešām garšo (ko īsti ar marinētiem gurķīšiem neaizstāsi) kā sveiciens 31.septembrī no manas otras Lieliskās :) Aaah, kā man ir paveicies :)

Like there was no tomorrow vai precīzāk - If only (2004)

Ko Tu darītu, ja Tev būtu palikusi tikai viena diena uz zemes? Šķiet, ka gribētos tik daudz ko paspēt, kas vēl nav izdarīts, bet tajā pat laikā šķiet, ka labāk nedarīt neko. Jo tāpat visu jau nepaspēsi. Man pirmā sāpīgākā doma būtu – bērni. Es tā arī tos nepiedzīvotu. Pēdējā dienā jau nepaspētu „uztaisīt” un tos sagaidīt :). Man nemaz nav tāda saraksta, ko es tik ļoti gribētu par katru cenu savā dzīvē piedzīvot. Man svarīgi ir man tuvie cilvēki un tie brīži, ko pavadu ar viņiem kopā, nevis nolekt ar gumiju vai lidot gaisa balonā.

Kas notiks, ja Tu viņu vairs neredzēsi? Vai Tu ļautu viņai vienai aizlidot, ja zinātu, ka tā ir pēdējā reize, kad esat kopā? Vienmēr atvadies tā, it kā redzētu šo cilvēku pēdējo reizi, neatstāj ko svarīgu nepateiktu, nebaidies samīļot vai izdarīt ko labu.

Ja Tu zinātu, ka dienas beigās šī cilvēka nebūs, Tu iespējams piekristu šīs personas lūgumiem, kam varbūt citādāk protestētu. Filmas galvenais varonis piekrita kopā ar savu meiteni aizbraukt uz savām bērnības vietām. Citādāk viņi tur nebūtu aizbraukuši. Padomā, pirms kaut ko atsaki.

Cilvēki pārāk baidās no savas rīcības. „Es gribēju uzdāvināt viņam dziesmu, bet nobijos, ka viņš varētu to pārprast un uzdāvināju jaku.” Vai tas ir tā vērts? Es domāju, baidīties. Jā, vienmēr šķiet, ka vari kaut ko zaudēt. Šajā gadījumā viņa baidījās zaudēt savu mīļoto no tā, ka viņš nobītos no dziesmas, kuras teksts ir pārāk tiešs, bet ja Tu zinātu, ka vari zaudēt viņu pavisam uz mūžiem, tad taču neturētu tādu dziesmu pie sevis?

Cilvēks ir tik ļoti pieradis skriet, iejūgt sevi darbos, meklēt nemitīgus pašapliecinājumus, ka viegli aizmirstas – nostādot darbu kā neatliekamu, neapzināti atgrūžot sev svarīgos cilvēkus otrajā vietā...

Filmā ļoti uzskatāmi arī parādīts tas, ka savu likteni neapmānīsi. Ja Tev lemts applaucēt pirkstu, tad tas arī notiks, pat, ja lietosi cimdus. Tomēr kādā brīdī kļūsi neuzmanīgs un –auch!

*The past doesn’t matter. What matters is now, we are only NOW.
*Death doesn’t put an end to love.
*Our love will show us everything...
*Doesn’t matter if you have 5 minutes or 50 years...

Es vēlētos iemācīties saprast un novērtēt notikumus un cilvēkus sev apkārt, pirms vēl ir par vēlu. Cilvēks tā ir radīts, lai mācītos no savām kļūdām vissāpīgākajā veidā. Tu saproti, ka Tev šis cilvēks ir vajadzīgs tikai tad, kad to esi zaudējis. Saproti, ka to vairs neatkārtosi tikai tad, kad tā pamatīgi esi dabūjis ar ķieģeli pa galvu. Bet šīs sajūtas aizmirstas un cilvēks pieļauj atkal tās pašas kļūdas, atkal un atkal kāpj pa trauslajām trepēm. Es cenšos šīs sajūtas neaizmirst, atgādinu sev cik bieži vien varu. Skatos apkārtējo kļūdas, analizēju tās, skatos filmas, atgādinu svarīgas lietas sev un saviem mīļajiem. Varbūt izdodas. Vismaz rodas mānīga sajuta, ka esmu gatava tam, kas liktenim varētu ienākt prātā. Dieva griba ir neizdibināma, atliek vien paļauties. Nekas nenotiek bez iemesla. Pilnīgi nekas.