Vēstule opapam

Tu biji to pelnījis. Tu tagad esi labākā vietā. Dzīve uz Zemes ir nežēlīga. Nemitīga cīņa par izdzīvošanu. Apkārt nelieši un nodevēji. Cīņa starp ļauno un labo. Kārdinājumi. Pēc Tava garā un raibā mūža, Tev pienākas atpūta. Es zinu, ka Tu mani vēro. Skatos uz spožo Mēnesi un redzu Tavu smaidu nogurušajā sejā. Tu tik bieži smaidīji, kaut juti sāpes un nogurumu. Tu biji mans īstais un vismīļākais. Man cita nav bijis. Tu to zini. Es Tevi joprojām ļoti mīlu un man Tevis pietrūkst. Jā, egoisms. Es gribēju, lai esi manās kāzās, lai turi rokās savus mazmazbērnus. Es biju egoiste to vēlēdamās. Jo Tev pienākas daudz labāka dzīve. Ne uz šīs nožēlojamās planētas. Un es lūdzu Dievam spēku, lai ļauj man izturēt. Ir tik grūti tam visam sabojātajam, kas notiek apkārt, pretoties. Tu to visu redzi un šūpo savu pieredzējušo galvu... Jo vēli man to labāko, bet nespēj man neko ieteikt un pateikt priekšā. Man pašai tas ir jāsaprot. Es zinu... Bet tik ļoti gribas Tevi samīļot, gribas, lai Tu noglaudi galviņu un ko labu pasaki... Gribas justies droši Tavās rokas... Bet ir tikai spožais Mēness, kas uz mani noraugās...
P.S. Mans opaps nomira pirms diviem gadiem pavasarī... Bet man viņa joprojām ļoti pietrūkst...

Varoņdarbs

Mjā.. Vakar, tikai tad, kad darba laiks jau tuvojās beigām, apjautu, ka būšu viena mājās. Un ne tikai vienu vakaru, bet kādu laiciņu. Uznāca drusku tādas skumjas, dikti gribas mīļumu... Laikam jau tas tāds viens no baisā VTO sindromiem. Un kā nu gadījās, kā nē - vakar paveicu varoņdarbu. Iesākās pavisam vienkārši - ap pl.19 no biroja izgāju kopā ar savu kolēģīti, kurai bija jāiet uz Valdemāra ielu (eh, cik man pazīstama tā taciņa, 4 gadus uz augstskolu staigāta). Kompānijas pēc izdomāju kopā ar viņu pāriet pāri VEF tiltam. Pl.19.10. Atvadījāmies. Varēju kāpt autobusā, bet tā kā nevienu neredzēju tuvojamies, gāju līdz nākamajai pieturai, taču arī tad pārdomāju - tuvojošais autobuss bija tik piestampāts, ka izdomāju vēl paieties ar kājām. Un kas man - mājās neviens negaida, brīva, jauna, skaista, laba mūzika austiņās. Ap pl.19.30 biju pie Radisson BLU un sāku pētīt autobusu sarakstu, kas no centra mani aizgādātu mājās. Neviens īsti nebija tajā laikā, kad vajadzēja un ja jau tik labi biju iesākusi, nolēmu arī pabeigt - AIZIET mājās. It kā skan vienkārši - pāriet mājās no ofisa ar kājām, bet, ja zin drusku ģeogrāfiju, cik liels attālums pieveikts, tad izklausās pavisam citādāk. Nu ko - iegāju Origo pēc minerālūdenīša un soļoju tālāk. Izrādās, tas arī bija tas ilgākais posms - iziet cauri centram. Tikai ap pl.20.10 biju uz Krasta ielas pretī MB centram, jo sanāca iet gar Centrāltirgu, cauri Maskavas priekšpilsētai. Droši vien, ja iepriekš būtu izdomājusi, ka iešu ar kājām mājās, izvēlētos taisnāku maršrutu :) Bet katrā ziņā ļoti interesanti. Nu jā - pašai visilgāk likās tieši posms no Radissona līdz Krasta ielai, kas bija 40 minūtes un emocionāli ilgākā likās tieši iešana pa Krasta ielu līdz Lido. Tajā laikā atcerējos, ko man viens ļoti tuvs cilvēks teica - lai pieveiktu tik daudzus km ar riteni, ir nepieciešama milzīgas koncentrēšanās spējas, jābūt kādam mērķim. Un tajā laikā, kad gāju pa Krasta ielu, sapratu, ka nedrīkstu tam visam pieslēgt prātu - ja sākšu domāt un skaitļot, cik km esmu nogājusi un cik daudz vēl priekšā, es sajustu nogurumu un padotos. Iespējams uznāktu pat izmisums, sajūta, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bet man austiņās skanēja laba mūzika, brīžiem pat piedejoju un turpināju tik iet tālāk, tā teikt - pašai savs realitātes šovs. Uz Dienvidu tilta (jā, esmu no tiem retajiem, kas pārvietojas pa Dienvidu tiltu), kur bija vējaināks, uzvilku savu ādenīti un sajutos tā, it kā viss pēdējo dienu smagums, man būtu beidzot novelts no pleciem. Tik forša un brīva sajūta. Beidzot atslābinājos un nedomāju par sarežģījumiem darbā, par nepiepildītiem sapņiem, par iztrūkumu kontā u.tml. Es vienkārši baudu dzīvi! Un visu, kas tai piederas, tai skaitā ilgas pēc vīrieša, pat, ja tās brīžiem liekas neizturamas.
Nu ko - ap pl.21 jau biju pie SEB galvenās ēkas un ar smaidu sejā izlasīju SMS :) Tomēr nav mani pilnīgi aizmirsis.
Pēc tam vēl ar kaķeni izgāju ārā pastaigāt, bet kad ielīdu vannā, pa īstam sajutu nogurumu. Sen nebiju tik labi jutusies. Izdzēru tēju, palasīju grāmatu un aizmigu. Bet vienalga neizgulējos. Tomēr vajadzīgas dejas un vīrietis. Fui, visu nakti murgoju...

Niķītis

Bļāviens, kā pietrūkst! Rakstu šeit, lai noturētos un nenosūtītu miljons sms. Nu ZB jau, ka jātēlo tāda vēsā... Tā aukstā ūdens jau kļūst par daudz un palieku nikna. Gribas kā mazai meitenei piecirst ar kāju pie zemes un niķīgā balsī pateikt:
"TŪLĪT! Gribu tagad un tūlīt!"

Mjā, pacietības mācīšanās ir viena sarežģīta padarīšana...

Un vispār - šodien to vien gribas kā čīkstēt... Ielīst kādam klēpī, pasūdzēties par lielo, ļauno un negodīgo pasauli, ļaut, lai paglauda galviņu un pasaka, ka viss būs labi...
Arī stipriem cilvēkiem taču ir ļauts kādreiz salūst, vai ne?

Again working

Nu ko - gulētas kādas trīs stundas. Atcerējos veco, labo teicienu, ka miegā sieviete vairo savu skaistumu. Tad nu sapratu, ka tomēr drusku pie tās skaistumkopšanas arī jāpiestrādā, cipari pagaidīs. Un šķiet, ka šodien arī pēc tām trīs stundām tīri tā neko izskatos. Nu neko - jāķeras atkal klāt.

Bāc, bet kā gribas dejot... Vakar pirmo reizi savā salsas dejošanas vēsturē izlaidu nodarbību - gan salsu, gan bačatu. Nemaz nerunājot par to, ka savas privātstundas nespēju sagaidīt. Bet nu nekas, iegrimšu ciparos līdz laikam, kad varēšu atsākt dejot ;)

Working

Tāks, pirmais lūziens ir pāri :) Uz īsu brīdi attapos, ka turpinu copy-paste darbības ar acīm ciet. Tad jau varbūt izturēšu. Gatavojos visu nakti strādāt. Visu laiku esmu dzīvojusies tādā eiforijā, ļāvusies lutināties, neko nedarījusi un baudījusi dzīvi, ka mans darbs, kurš bija jānodod jau pirms divām nedēļām, pilnīgi palicis novārtā. Izdomāju, ka citādāk jau laikam sevi nepiespiedīšu.
Tātad - turpinu!
Mmm, kārdinošā kafijas smarža :)