sestdiena, 2010. gada 28. augusts

Vēstule opapam

Tu biji to pelnījis. Tu tagad esi labākā vietā. Dzīve uz Zemes ir nežēlīga. Nemitīga cīņa par izdzīvošanu. Apkārt nelieši un nodevēji. Cīņa starp ļauno un labo. Kārdinājumi. Pēc Tava garā un raibā mūža, Tev pienākas atpūta. Es zinu, ka Tu mani vēro. Skatos uz spožo Mēnesi un redzu Tavu smaidu nogurušajā sejā. Tu tik bieži smaidīji, kaut juti sāpes un nogurumu. Tu biji mans īstais un vismīļākais. Man cita nav bijis. Tu to zini. Es Tevi joprojām ļoti mīlu un man Tevis pietrūkst. Jā, egoisms. Es gribēju, lai esi manās kāzās, lai turi rokās savus mazmazbērnus. Es biju egoiste to vēlēdamās. Jo Tev pienākas daudz labāka dzīve. Ne uz šīs nožēlojamās planētas. Un es lūdzu Dievam spēku, lai ļauj man izturēt. Ir tik grūti tam visam sabojātajam, kas notiek apkārt, pretoties. Tu to visu redzi un šūpo savu pieredzējušo galvu... Jo vēli man to labāko, bet nespēj man neko ieteikt un pateikt priekšā. Man pašai tas ir jāsaprot. Es zinu... Bet tik ļoti gribas Tevi samīļot, gribas, lai Tu noglaudi galviņu un ko labu pasaki... Gribas justies droši Tavās rokas... Bet ir tikai spožais Mēness, kas uz mani noraugās...
P.S. Mans opaps nomira pirms diviem gadiem pavasarī... Bet man viņa joprojām ļoti pietrūkst...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru