otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs

Ar asarām acīs par valsti...

Jā, es kādreiz biju patriote!
Liekot roku uz sirds, dziedot latviešu dziesmas, piedaloties 4.maija, 18.novembra pasākumos... Tagad pat nespēju, sirdij sažņaudzoties, noklausīties Kiviča dziesmu Latvijai līdz galam...
Nu pasakiet, man kā, KĀ lai pretojas negatīvisma vilnim, kas valda Latvijā? Es ar lepni paceltu galvu, sākoties krīzei, peldēju visam cauri. Uzvilku bruņas un pilnīgi neko no visa apkārt notiekošā nelaidu sev klāt. Nosodīju visus aizbraucošos un ar visām četrām biju par šo valsti.
Tad kāda bulta trāpīja dziļāk manās bruņās. Es, lai gan apmulsusi, tomēr savācos, salīmēju bruņas un gāju tālāk ar karogiem un daiļskanīgiem saukļiem.
Bet, kas ieplaisājis, kļuvis trauslāks. Nākamā bulta vairs nebija ilgi jāgaida. Bams! Atkal trieciens un cauri manām bruņām sāka tecēt iekšā negatīvisms. Bams! Nepaspēju vēl iepriekšējo caurumu salīmēt, kā saņēmu vēl vienu triecienu. Tā vienu pēc otra, līdz manas bruņas, sašķīdušas mazos gabaliņos gulēja zemē pie manām kājām. Ko tālāk? Gar mani ložņāja auksts vējš un melnā negatīvisma straume.
Smagi. Ļoti smagi.
Sajūta, ka neviens nesapratīs. Jā, no čīkstēšanas labāk nepaliks, protams. To es vienmēr esmu zinājusi un pati to visiem skandinājusi (atkal liktens par mani paņirgājas?), bet kā gan lai to smagumu dabū nost? Kā lai atpiņķerē melno straumi, kas apvijusies ap mani un dzen saknes arī manā apziņā?

Es tikai šodien sapratu, kāpēc ir daļa, kas mani nesapratīs. Tie, kas nesaskaras ar kredītiestādēm, ar nodokļiem (šodienas bulta nāca no DB.LV puses), ar darba meklējumiem, ar mūsu "izcilo" birokrātiju, ar tik daudz aizbraukušajiem, ar sociālajiem pabalstiem, ar pansionātiem, ar valsts iestādēm, ar juristiem, namu apsaimniekotājiem, vai vēl trakāk - ar to visu kopā. Kāpēc tas, kas citur liekas pašsaprotams, mūsu valstī sagādā vien problēmas? Tu centies ķerties problēmām klāt un tās risināt, uzvelc gumijniekus, atroti rokas un meties tajā sūdu bedrē iekšā, bet tā vietā, lai bedre kļūtu tukšāka, bezpalīdzīgi skaties, kā Tev no augšas uzgāž uz galvas vēl vienu kravu, parāda ar pirkstu un smejoties saka, ka Tu smirdi.

Kāpēc es nebraucu prom? Godīgi sakot - esmu tam par gļēvu. Pamest to mazumiņu, kas man šeit ir un sākt visu no nulles es vēl neesmu gatava, bet... Arī tas mazumiņš sarūk un nepamet sajūta, ka man pat nav nekur jāiet, es vienkārši drīz jau būšu izstumta pa durvīm un pārkritīšu pāri kraujas malai.Eh, ceru, ka vismaz viens akmentiņš no sirds novelsies, kļūs vieglāk (jo neredzu citu veidu, kā izkratīt sirdi, pat tuvākie to uztver vienkārši kā čīkstēšanu), es šo ierakstu aizmirsīšu, salīmēšu savas bruņas un ar smaidu uz lūpām skriešu atpakaļ dziļāk Latvijas vidienē.

piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

Valodas pagrimums...

Ok, sauciet mani par vecmodīgu, BET... Kad no vīrieša izskan vārdi - feils, lols, bling-bling, feiks, fufelis, ūber...(kruta, stiļno, u.tml), vai kas vēl man nesaprotamāks, nu, piedodiet... Visa apetīte pāriet! Un trakākajās situācijās pat tiek izrunāts divu mistisku vārdu un saīsinājumu apkopjums, kā ūberfeils, doublelols un vēl vēmeklīgāki vārdi... Es saprotu, ka ar šādiem cilvēkiem man nav un diez vai arī būs kaut kas kopīgs. Nemaz nerunājot par manai uztverei šifrētiem vārdiem kā hipsteris, īīīmo, wikilīks (w nemaz nav mūsu alfabētā, dārgie draugi, kas to nezināja), tresī, u.t.t., u.tjp.... Jā, man ar šādiem cilvēkiem nav nekā kopīga, bet ko darīt, kad klients atsūta e-pastu, kurā raksta - "Atsūti man, lūdzu, piedāvājumu, ASAP!" Lieki teikt, ka es pirmajās reizēs tā arī nesapratu, ko tas burtu salikums nozīmē un tā būtu mana vaina?! Kā paliek ar frāzi teikuma beigās - pēc iespējas ātrāk? Vai - jo ātrāk, jo labāk? Tiklīdz iespējams? Jums variantu trūkst?!

Tāpat es nesaprotu, kāpēc apzīmējot vietas nosaukumu, kurā atrodies, jāraksta priekšā @, apzīmējot, ka tu esi at šajā vietā? Kāpēc nevar tā vienkārši uzrakstīt - esmu kafejnīcā, kāpēc obligāti jāraksta i'm @kafijužņiks.... Vai tad mūsu latviešu valodā trūkst vārdu?

Jo vairāk es šādus izteicienus dzirdu no malas, jo lielāks man ir stumuls piedomāt pie savas leksikas. Paldies jums vismaz par to.
Es laikam dzīvošu, gaidot, kad vīrietis, mani aicinot dejot, ar cieņu jautās: "Vai drīkstu Jūs lūgt?" nevis "Davai?" "Močījam?" (nedod Dies' vēl piekabinot klāt - dūdiņ).

Pelnrušķīte

Šorīt laiski pamodos, samīļoju kaķeni, kura pa ilgiem laikiem bija atradusi man vietu blakus gultā un posos uz darbu. Steidzoties pa trepēm, pēkšņi klusi iepīkstējos, jo sapratu, ka kaila pēda pieskaras aukstajām betona kāpnēm. Izrādās, kāja izvilkusies no kurpītes, kas galanti stāvēja divus pakāpienus zemāk :)
Gluži kā pasakā :)

Vai mēs spējam pamanīt un novērtēt brīnumus savās dzīvēs?