Jā, es kādreiz biju patriote!
Liekot roku uz sirds, dziedot latviešu dziesmas, piedaloties 4.maija, 18.novembra pasākumos... Tagad pat nespēju, sirdij sažņaudzoties, noklausīties Kiviča dziesmu Latvijai līdz galam...
Nu pasakiet, man kā, KĀ lai pretojas negatīvisma vilnim, kas valda Latvijā? Es ar lepni paceltu galvu, sākoties krīzei, peldēju visam cauri. Uzvilku bruņas un pilnīgi neko no visa apkārt notiekošā nelaidu sev klāt. Nosodīju visus aizbraucošos un ar visām četrām b
iju par šo valsti.
Tad kāda bulta trāpīja dziļāk manās bruņās. Es, lai gan apmulsusi, tomēr savācos, salīmēju bruņas un gāju tālāk ar karogiem un daiļskanīgiem saukļiem.
Bet, kas ieplaisājis, kļuvis trauslāks. Nākamā bulta vairs nebija ilgi jāgaida. Bams! Atkal trieciens un cauri manām bruņām sāka tecēt iekšā negatīvisms. Bams! Nepaspēju vēl iepriekšējo caurumu salīmēt, kā saņēmu vēl vienu triecienu. Tā vienu pēc otra, līdz manas bruņas, sašķīdušas mazos gabaliņos gulēja zemē pie manām kājām. Ko tālāk? Gar mani ložņāja auksts vējš un melnā negatīvisma straume.
Smagi. Ļoti smagi.
Sajūta, ka neviens nesapratīs. Jā, no čīkstēšanas labāk nepaliks, protams. To es vienmēr esmu zinājusi un pati to visiem skandinājusi (atkal liktens par mani paņirgājas?), bet kā gan lai to smagumu dabū nost? Kā lai atpiņķerē melno straumi, kas apvijusies ap mani un dzen saknes arī manā apziņā?
Es tikai šodien sapratu, kāpēc ir daļa, kas mani nesapratīs. Tie, kas nesaskaras ar kredītiestādēm, ar nodokļiem (šodienas bulta nāca no DB.LV puses), ar darba meklējumiem, ar mūsu "izcilo" birokrātiju, ar tik daudz aizbraukušajiem, ar sociālajiem pabalstiem, ar pansionātiem, ar valsts iestādēm, ar juristiem, namu apsaimniekotājiem, vai vēl trakāk - ar to visu kopā. Kāpēc tas, kas citur liekas pašsaprotams, mūsu valstī sagādā vien problēmas? Tu centies ķerties problēmām klāt un tās risināt, uzvelc gumijniekus, atroti rokas un meties tajā sūdu bedrē iekšā, bet tā vietā, lai bedre kļūtu tukšāka, bezpalīdzīgi skaties, kā Tev no augšas uzgāž uz galvas vēl vienu kravu, parāda ar pirkstu un smejoties saka, ka Tu smirdi.
Kāpēc es nebraucu prom? Godīgi sakot - esmu tam par gļēvu. Pamest to mazumiņu, kas man šeit ir un sākt visu no nulles es vēl neesmu gatava, bet... Arī tas mazumiņš sarūk un nepamet sajūta, ka man pat nav nekur jāiet, es vienkārši drīz jau būšu izstumta pa durvīm un pārkritīšu pāri kraujas malai.
Eh, ceru, ka vismaz viens akmentiņš no sirds novelsies, kļūs vieglāk (jo neredzu citu veidu, kā izkratīt sirdi, pat tuvākie to uztver vienkārši kā čīkstēšanu), es šo ierakstu aizmirsīšu, salīmēšu savas bruņas un ar smaidu uz lūpām skriešu atpakaļ dziļāk Latvijas vidienē.
Liekot roku uz sirds, dziedot latviešu dziesmas, piedaloties 4.maija, 18.novembra pasākumos... Tagad pat nespēju, sirdij sažņaudzoties, noklausīties Kiviča dziesmu Latvijai līdz galam...
Nu pasakiet, man kā, KĀ lai pretojas negatīvisma vilnim, kas valda Latvijā? Es ar lepni paceltu galvu, sākoties krīzei, peldēju visam cauri. Uzvilku bruņas un pilnīgi neko no visa apkārt notiekošā nelaidu sev klāt. Nosodīju visus aizbraucošos un ar visām četrām b
iju par šo valsti.Tad kāda bulta trāpīja dziļāk manās bruņās. Es, lai gan apmulsusi, tomēr savācos, salīmēju bruņas un gāju tālāk ar karogiem un daiļskanīgiem saukļiem.
Bet, kas ieplaisājis, kļuvis trauslāks. Nākamā bulta vairs nebija ilgi jāgaida. Bams! Atkal trieciens un cauri manām bruņām sāka tecēt iekšā negatīvisms. Bams! Nepaspēju vēl iepriekšējo caurumu salīmēt, kā saņēmu vēl vienu triecienu. Tā vienu pēc otra, līdz manas bruņas, sašķīdušas mazos gabaliņos gulēja zemē pie manām kājām. Ko tālāk? Gar mani ložņāja auksts vējš un melnā negatīvisma straume.
Smagi. Ļoti smagi.
Sajūta, ka neviens nesapratīs. Jā, no čīkstēšanas labāk nepaliks, protams. To es vienmēr esmu zinājusi un pati to visiem skandinājusi (atkal liktens par mani paņirgājas?), bet kā gan lai to smagumu dabū nost? Kā lai atpiņķerē melno straumi, kas apvijusies ap mani un dzen saknes arī manā apziņā?
Es tikai šodien sapratu, kāpēc ir daļa, kas mani nesapratīs. Tie, kas nesaskaras ar kredītiestādēm, ar nodokļiem (šodienas bulta nāca no DB.LV puses), ar darba meklējumiem, ar mūsu "izcilo" birokrātiju, ar tik daudz aizbraukušajiem, ar sociālajiem pabalstiem, ar pansionātiem, ar valsts iestādēm, ar juristiem, namu apsaimniekotājiem, vai vēl trakāk - ar to visu kopā. Kāpēc tas, kas citur liekas pašsaprotams, mūsu valstī sagādā vien problēmas? Tu centies ķerties problēmām klāt un tās risināt, uzvelc gumijniekus, atroti rokas un meties tajā sūdu bedrē iekšā, bet tā vietā, lai bedre kļūtu tukšāka, bezpalīdzīgi skaties, kā Tev no augšas uzgāž uz galvas vēl vienu kravu, parāda ar pirkstu un smejoties saka, ka Tu smirdi.
Kāpēc es nebraucu prom? Godīgi sakot - esmu tam par gļēvu. Pamest to mazumiņu, kas man šeit ir un sākt visu no nulles es vēl neesmu gatava, bet... Arī tas mazumiņš sarūk un nepamet sajūta, ka man pat nav nekur jāiet, es vienkārši drīz jau būšu izstumta pa durvīm un pārkritīšu pāri kraujas malai.
Eh, ceru, ka vismaz viens akmentiņš no sirds novelsies, kļūs vieglāk (jo neredzu citu veidu, kā izkratīt sirdi, pat tuvākie to uztver vienkārši kā čīkstēšanu), es šo ierakstu aizmirsīšu, salīmēšu savas bruņas un ar smaidu uz lūpām skriešu atpakaļ dziļāk Latvijas vidienē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru