Jā. Es rakstu.
Rakstu, kad man sirds ir pilna. Gan tad, kad sāp, gan tad, kad aiz priekiem gribas pacelties spārnos. Un vēl ir kāda īpaša diena gadā, kad es rakstu. Mana dzimšanas diena.
Šoreiz gribu uzrakstīt par to, kā es mācos. Ir taču tāds teiciens: mūžu dzīvo - mūžu mācies. Tam nav saistība tikai ar augstskolām, kursiem un lekcijām, kaut arī bez tiem mana dzīve nav iedomājama. Bet ir arī kāds veids, kā mēs visi mācāmies un tiekam mācīti. No apkārtējiem cilvēkiem. Tāpēc vien ļoti uzmanīgi ir jāizvēlas, kādi cilvēki ir mūsu ikdienā.
No pēdējā laikā iepazītiem cilvēkiem esmu mācījusies tikai to noderīgāko:
*ne visiem ir vienāds skatījums uz dzīvi un notikumiem, tāpēc, ja man kaut kas liekas balts, tad jāsaprot, ka kādam tas būs tikai blāvi dzeltens. Tas māca arī domāt, ko runāt.
*visu, ko es vēlos dzīvē, man ir jāsasniedz pašai! Neviens man neko nenoliks priekšā gatavu, neiemetīs klēpī pat sagatavi. Tikai tā varu veiksmīgi virzīties uz priekšu. Jo ikviens ir ieinteresēts savā attīstībā un plāno savus panākumus, ne citu.
*esmu sapratusi, ka ar mani viss ir kārtībā :) Es neesmu vienīgā uz šīs pasaules ar saviem no vairākuma atšķirīgajiem uzskatiem un ir jauki satikt sev līdzīgi domājošas personas.
Protams, ka vislielākie skolotāji manā dzīvē ir
*mana mamma, kas vienmēr visu zina labāk par Einšteinu, kas nemitīgi mani iedvesmo un uzmundrina, kad tas ir visvairāk vajadzīgs;
*mans Lieliskais, kura skatījums uz dzīvi reizēm man atver acis un spēj nomierināt mani, kad esmu pārlieku emocionāla;
*mana sirdsdraudzene, kas man vienmēr ir ticējusi, kā arī likusi man noticēt, ka VISS, pilnīgi viss ir iespējams!
Toties pati, pati lielākā skolotāja šobrīd manā dzīvē ir mana meitiņa, kura man māca pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību. Mīlestību, dzīvesprieku, zinātkāri. Mazā man ir parādījusi, ka manī ir tāds spēks, par kādu agrāk man nebija ne mazākās nojausmas. Pateicoties viņai, es kļūstu par īstu sievieti, lai pēc tam to spētu iemācīt arī viņai. Kopš meitiņa ir manā dzīvē, es esmu izjutusi visspilgtākās emocijas, sākot no izmisuma un bailēm (ka es nezinu, ko darīt ar mazo kunkulīti un ka varētu netikt ar visu galā) līdz neizmērojamam priekam un pāri malām plūstošai mīlestībai, kad priecājos kopā ar viņu par katru mazo sasniegumu, katru mazo kukainīti, katru smaidu un katru dienu, kas kopīgi pavadīta un ir kā liels piedzīvojums.
***
Es vairs nesvinu tikai savu dzimšanas dienu. Kopš pati esmu kļuvusi par mammu, man šis datums ir svarīgs ar to, ka mani pasaulē laida mana mamma un es zinu, ka viņas dzīve izmainījās uz neatgriešanos. Es vienmēr būšu pateicīga savai mammai, par to, ka esmu!
Kā arī pirms diviem gadiem šajā maģiskajā naktī nokrita mana Zvaigznīte, kura šobrīd blakus istabā saldi čuč. Jāiet vēlreiz viņu sabučot :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru