Trešdiena (neliela atkāpe)

Kā man patīk mājas režīms :) Pirmām kārtām, es ietaupu jau divas stundas, ko parasti pavadu ceļā. Tagad varu celties deviņos un sākt jau rosīties. Šodien gan tāds atslābums iestājies pēc vakardienas skriešanas. Tad nu es nespēju atrauties no vakar iesāktās grāmatas. Reti kuru grāmatu es lasu tā uzreiz no vāka līdz vākam. Bet „Kāpēc Tu raudāji?” es tulīt jau būšu pabeigusi. Vēl palikusi maza daļiņa, ko vakarā pirms gulētiešanas pabeigt. Tiešām bija grūti atrauties, grāmatas nodaļas, kā puzle sajaukta un tu lasi un visu laiku koncentrējies, lai tās saliktu pareizajās vietās.
Par vidusskolas gadiem, par naivumu, par bailēm, par naidu, par neizpratni, par dusmām, jā, protams, par mīlestību... Kā vispār var tik precīzi uzrakstīt sajūtas? Varbūt tāpēc kādam šī grāmata varētu likties nesakarīga, jo sajūtas un domas raksturot ir tik grūti... Grāmatas varone Katrīna arī sāka rakstīt tad, kad viņas sirds bija pilna. Iespējams arī tāpēc es esmu sākusi rakstīt. Tas viss, kas man norisinās, galvā, sirdī... To vispār pat nav iespējams izteikt kādam! Un tad visvieglākais ir apsēsties un kaut ko uzrakstīt. Nu vismaz kaut ko. Un paliek vieglāk. Vai tāpēc raksta arī pati Dace R.? Nezinu. Bet man ļoti patīk tas vieglums un patiesums, kas nāk no viņas grāmatām. Jā, dažreiz dzīvē prasās tie izskaistinājumi un rozā sirsniņas un puķītes visapkārt, bet dažreiz tas viss ir tā noriebies, ka gribas kliegt: „CILVĒKI! ATTOPIETIES!” un tad ir tik labi, ka var paņemt rokās kādu no Rukšānes grāmatām un saprast, tu neesi viena tāda. Dažreiz pat līdz nelabumam patiesi.

Vēl man ļoti patīk skatīties, kā mana kaķene mazgājas. Tik rūpīgi, tik pārdomāti, tik ļoti koncentrējusies. Ne par ko nedomājot (lai gan kas to zin’, vai dzīvnieki domā vispār?), puspievērtām acīm, tikai maiga skaņa no mēlītes vilkšanas pāri spalvām. Un tad, kad darbs ir galā, aizvērt acis pavisam ciet, nolikt galvu uz ķepām un aizmigt. Jo ko gan citu – darbs ir padarīts, var atpūsties. Un tā viņa visu dienu gulšņā. Pieeju iedot bučiņu viņai uz purniņa un saku: „Kad es nokārtošu skolu, tad mēs abas te tā visu dienu gulēsim, es lasīšu grāmatas (jo es taču varēšu vasarā iet uz bibliotēku tepat pie mājām), tu man pie kājām murrāsi, es tev pabužināšu vēderiņu, saulīte mūs apspīdēs...” Mmm, idille. Varēšu skatīties nenoskatītos seriālus un filmas. Pats galvenais, ko jau biju aizmirsusi – man vairs nekad nebūs sestdienu rītos jāceļas, lai ietu uz skolu : ). It kā jau tagad arī nebija, bet tā sajūta vēl iekšā palikusi, ka rudenī atkal sāksies mokas tikai ar vienu brīvdienu nedēļā, kurā jāpaspēj gan apdarīt mājas darbus, gan nedaudz atvilkt elpu, nemaz nerunājot par to, ka vajadzēja arī mācīties. Jā... turpinu sapņot. Varēšu brīvdienās kopā ar mīļo kolēģīti doties pa tirdziņiem un gan jau arī kādus podus sastrādāt, jo viņai tāds labais velniņš iekšā sēž. Varēšu sēdēt darbā kaut visu nakti, ja gribēsies, jo nebūs jāmācās, varēšu aizbraukt uz Cēsīm pa klubiem pastaigāt, varēšu beidzot atsākt izšūt, jo šobrīd viss, kas saistīts ar izšūšanu nolikts tālu prom skapī, lai nekārdina. Ah : ) Motivācijas daudz, bet šodien esmu vien savu prakses atskaiti pabakstījusi nedaudz uz priekšu. Pavisam nedaudz. Jānokaunās. Bet es sevi attaisnoju ar to, ka vakar nokārtoju veselus divus parādus :D