svētdiena, 2010. gada 7. marts

Blind Dating

2006.gada filma ar pievilcīgo Chris Pine galvenajā lomā. Filma, kas liek padomāt arī par citām vērtībām, nevis tikai naudu. Uzsvars likts uz ģimeni, tās nozīmi un atbalstu, kā arī pienākumiem, kas saistīti ar ģimenes tradīcijām. Puisis no dzimšanas jau ir akls un lieliski ar to tiek galā, lai gan vēlas visu laiku noslēpt šo savu īpatnību. Tagad viņam radusies iespēja kaut nedaudz ieraudzīt pasauli, pateicoties operācijai, pēc kuras viņš ar brillēs speciāli ievietotu kameru redzētu miglainus, melnbaltus tēlus. Bet ir vēl viena problēma. Puisis joprojām ir nevainīgs un tam nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Brāļa centieni piespēlēt viņam kādu meiteni beidzās ar to, ka galvenais aktieris iemīlējās sekretārē, kuru satika katru reizi ejot pie daktera. Tikai nelaime tāda, ka viņas tautība ir indiete un viņa ir saderinājusies (kas nav vēl tik traki, kā precējusies), lai turpinātu ģimenes tradīcijas. Atkal sirdssāpes. Pēc operācijas puisis ieraudzīja pirmo reizi savu ģimeni un labākos draugus, taču izrādās operācija nebija veiksmīga un savu mīlestību viņš tā arī neieraudzīja dzīvē. Kā viņš pats saka beigās: „Man izdevās uzstādīt rekordu, paliekot aklam divreiz savā dzīvē. Bet kamoon – man ir meitene!” :)

Eh, skatoties šo filmu, jau otro reizi šajā nedēļā aizdomājos, kā būtu, ja es uzzinātu, ka mana dzīve drīz beigsies? Vai kāda tuvākā cilvēka dzīve drīz beigsies. Vai tad es beidzot spētu pateikt visu, kas man uz sirds sakrājies? Nekad agrāk vēl man nav bijis tāds smagums uz sirds, jo visas sāpes ātrāk vai vēlāk atrisinājušās, taču nu man ir divas tik ļoti ieilgušas lietas, ka es jūtos, kā noziedzniece, klusējot staipot apkārt to savu sāpi. Kāpēc nevarētu tāpat kā filmās, saņemties un spert ārā visu, kas uz sirds? Zaudēt jau tāpat nav ko. Nav mums, latviešiem, tas temperaments tāds. Vienmēr iekšā sēž doma: „Un ko par mani padomās? Ja nu mani atraida? Ko apkārtējie teiks?” Nu un? Vai tad tas ir labāk kā visu laiku mocīties, domājot, kā būtu, ja būtu? Nekas neizdosies, nāks nākamais. Bet nē... Kā siena priekšā. „Runājiet tagad, vai klusējiet mūžīgi.” Vai ir vērts šajā brīdī kaut ko teikt? Cik ļoti savai muļķajai sirdij var uzticēties? Nē, mūžīgi es neklusēšu, tas nu ir skaidrs, bet kad beidzot to akmeni no sirds novelšu, arī nezinu...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru