Pirmdiena

Pa ceļam uz skolu, gaidīju autobusu pie Centrāltirgus un iekšā jau sajutu bailes, gribējās kāpt autobusā uz darbu un atmest visam ar roku, nafig to skolu šogad... Bet saņēmos, pasmaidīju pati sev, uzgriezu skaļāk mūziku austiņās un devos vien uz skolu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka tomēr nevaru Rīgā paslēpties, par mazu man tā pilsētiņa, kā par spīti bija jāsatiek kāds pazīstamais, a es nekādā paskatā - pati nekrāsojusies, matu saknes ataugušas, slēpos zem saules brillēm. Ieraugot pasniedzēju, jau sāka arī rokas trīcēt, bet kad man pateica trīs jautājumus, no kuriem es nezināju nevienu, dūša saskrēja pavisam tālākajos papēžu galos... Kaut ko locījos, mēģināju, nesanāca. Jautāja, kur es strādājot. Kad pateicu, ka apdrošināšanā, pasniedzēja nosmaidīja, un teica - citi trīs jautājumi. Uzrakstīja uz lapas un nu arī es pasmaidīju. :) Viņa mani saprata. Varbūt arī viņa ir šajā sfērā strādājusi un zina, ko tas nozīmē. Jautājumi bija cieši saistīti ar manu darbu un es zināju atbildes uz visiem trim. Wohoo! Viens parāds nokārtots un varēju arī vienu grāmatu mierīgi atdot bibliotēkā. Vēl pietam - viens no diviem baisākajiem!
Nemaz nerunājot jau par pārējo parādu iekustināšanu. Šovakar vēl vajadzētu pabeigt vienu prezentāciju un uzrakstīt vienu īso darbiņu, jo rīt atkal pl.17 man jābūt skolā.
Little step forward!