Cik skumji ir noskatīties uz cilvēku, kura uguntiņa ir apdzisusi... Ne jau tāpēc, ka cilvēks nesmaida. Sen jau esmu sapratusi, ka smaids bieži vien neko nenozīmē - tā ir tikai ārišķība, kā drēbe, zem kuras maskēties. Šī uguntiņa nāk no sirds dziļumiem. Tā ir mīlestības uguntiņa. Kad tu redzi, ka cilvēks ir tik laimīgs, pat ja viņam totāli neveicas. Tas tiks ar visu galā, lai cik pārguris būtu, jo viņš zina, ka tas otrs pieņems viņu tādu, kāds tas ir; viņa kompleksi pazudīs brīdī, kad tam uzsmaidīs otrs cilvēks, jo viņos abos deg mīlestības uguntiņa. Var redzēt, kā cilvēks samulst, pieminot savu otro pusīti, kā izmainās cilvēka balss tonis, kad tas runā ar savu mīļoto, lai cik cilvēks būtu lecīgs, kaut kas viņa uzvedībā mainās, kad runa ir par viņa attiecībām. Pavisam savādi paliek, kad blakus sēž tāds kluss un domīgs cilvēks... Saproti, cik daudz ko šis cilvēks pārdomājis, pārvērtējis, kā tā dzīve mainījusies, kā tas aplauzies (iespējams ne jau pirmo reizi)... Un visbiežāk uguntiņas pazušanu var novērot jau ātrāk, kā pats cilvēks to apzinās. To nereti var novērot cilvēkā, kurš it kā no malas skatoties vēl ir laimīgi iemīlējies un kopā ar savu vienīgo. Tu redzi, ka vairs nav uguntiņas – cilvēks ir apspiests, noguris, ar dzīvi neapmierināts, pat ja viņš pats to visu noliedz. Cilvēks ir izdedzis. Un tur vairs neko nevar darīt. Neskatoties uz dažādiem centieniem noslēpt patiesās domas un jūtas, šī uguntiņa ir kā tāds signāls, kad redzi vai šis cilvēks sirdī ir patiešām aizņemts vai nē.Pārdomu vakara iznākums – 3 jaunas kastītes. Kas tās? Par to citu reizi :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru