How do I know?

Mjā... Gribējās kaut ko skaistu. Nevaru saņemties ķerties klāt savam bakalaura darbam, tad nu izlēmu dot sev vēl pēdējo iespēju – noskatīšos filmu ar savu šuvekli rokās un pēc tam ķeršos klāt. „To the place where are no happily ever afters...” Kā naža dūriens mugurā... Pat vienkāršā bērnu filmā mūsu pasaule tiek nosaukta šādi. Vai tiešām? Kaut kā negribas ticēt. Ir taču tik daudz piemēru, kur ģimene nodzīvojusi daudzus gadus kopā, lai arī kā pa vidam gājis, bet tomēr... Vai tas viss ir tikai teātris? Vai varbūt tieši par tām laimīgajām beigām ir runa? Jo kaut vai ņemot par piemēru manus vecvecākus. Viņiem gājis visādi. Jaunībā apprecējās, visu mūžu bija kopā. Kam tik nav iziets cauri, bet viņi tomēr palikuši kopā. Un pat vēl savā pēdējā dzīves mēnesī opaps atcerējās 1.martu, kad viņi tikās un apsveica ommīti viņu iepazīšanās gadadienā. Vai tas nav happily ever after cienīgs stāsts? Vai varbūt tas bija iespējams tikai tajā laikā, kad nebija datoru (pilnu ar iepazīšanās portāliem), mobilo telefonu (kuru īsziņas izsekot), kad varēja rakstīt mīļas vēstules, kas ceļoja dienām pie mīļotās sirds, kur cilvēkiem bija laika apdomāties, kur viss notika lēnāk, kur nebija tāda stresa kā tagad? Un lai gan viss ir veidots tieši tā, lai veicinātu komunikāciju, piemēram, cik labi, ka ir skype, kur var sarunāties mīļotie, kas atrodas dažādās valstīs, dažādos vienas pilsētas nostūros, vai kaut blakus birojā, tomēr, cik daudz strīdu izveidojas tieši šīs pārmērīgās komunikācijas dēļ? Cik daudz pārpratumu rodas, jo tomēr elektroniskā vide nespēj attēlot patiesās emocijas un rodas pārpratumi.

Bet arī šajā filmā parādās, ka nejaušību dzīvē nav. Ne jau sagadīšanās pēc Nensija ieraudzīja savu topošo līgavaini tieši brīdī, kad princese tam uzkrita virsū :D Tā nebija nejaušība. Tam tā bija jābūt. Tas bija kā pirmais signāls, ka no viņas jātiek vaļā. Un tur var censties, var necensties kaut ko saglābt, viss notiek, kā tam jānotiek. Līdz ar to – es vairs nebrīnos ne par vienu „nejaušību”, kas man pēdējā laikā trāpās. Lēnām jau pat sāku pierast pie tās savādās sajūtas, ka jūtos kā filmā. Tiešām! It kā sīkumi un nelielas neierastas situācijas, bet... Ar dziļāku nozīmi. Pati ar nepacietību gaidu turpinājumu, lai redzētu, kā tas izvērsīsies. Ah, un tikmēr kusīšu skatoties šo video :)
„It’s complicated.”
„But it doesn’t have to be.”
„Well...”
„Not if she knows.”
„What?”
„How much you really love her!”
„Of course she knows.”
„HOW?”