sestdiena, 2014. gada 22. februāris

Ļoti, ļoti...

Vēlos pamanīt viņa pētošo skatienu; gribu ilgi skatīties acīs un ieraudzīt tajās savu atspulgu; es gribu, lai manus vārdu plūdus apturētu stiprs apskāviens, kurā es aizmirstu visu un justos droši; gribu, lai manu plaukstu apskauj viņējā un nelaiž mani vaļā; gribu dzirdēt apmierinātu ņurdienu, kad mūsu lūpas saskaras; gribu lēnām pogu pa podziņai atpogāt viņa kreklu un pārvilkt pirkstus viņa nevainojamai ādai; vēlos kārtīgi aizāķēt pirkstus aiz bikšu jostas un pievilkt viņu sev tuvāk; sajust uz kakla silto elpu, no kuras uzmetas apmierinājuma zosāda; gribu iecirst nagus mugurā un sajust, kā viņš aiz labsajūtas izliecas; gribu skūpstīties, līdz sareibst galva tik ļoti, ka liekas, es krītu dziļā bezdibenī; gribu, lai man aizraujas elpa, brīdī, kad negaidīti viņš mani pacēlis uz savām rokām; gribu divatā izmirkt lietū un pēc tam sildīt kopā plaukstas uz vienas lielas tējas krūzes malām; gribu gulēt viņam blakus pludmales smiltīs un skatīties zvaigznēs, gan runājot par dzīvi, gan kopīgi klusējot; gribu dzirdēt čukstu pie auss – „Es Tevi mīlu” un izaicinoši smaidot pārjautāt: „Ko Tu teici?” 
Gribu... 

Ļoti labi zinu, ko gribu.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana