L_VE (I vai O?)

Tā kā mīlestību raksturot saviem vārdiem ir praktiski neiespējami, atradu daudzu citu cilvēku mēģinājumus par to izteikties. Tad nu pavisam neliels citātu apkopojums.

Mīlestība ir bioķīmisku procesu rezultātā paaugstinājies oksitocīna daudzums asinīs, kas izraisa rožainuma efektu. (Zaiga Zirdziņa-Pūķe)
Mīlestība ir elpa - biežāk saudzējoša, dažreiz asāka vai pat ar klepu. Tā tevi parauj, un tu lido līdzi. Pat tad, kad vairs neatceries, kam un kāpēc.(Irbe Treile)
Mīlestība ir 80% darba.(Gints Freimanis)
Mīlestība ir savāda viela, kura pārklāj mīlošo cilvēku prātus, ķermeņus un liek tiem tiekties vienam pēc otra. Visur viņi saskata, dzird, jūt mīļoto. Pat tad, ja viņi nebūtu blakus, katrs tiktu ieslodzīts aukstā vīna pagrabā, viņi justu viens otra tuvumu, skatienu, elpu, glāstus, vārdus... Domas par mīļoto reibinātu prātu un radītu kaisli pat simtiem jūdžu attālumā.(Medusbite Organza)
Mīlestība ir malduguns, kuru nevar satvert un tad rūpīgi izķidāt. Līdz ko tai tuvojies ar saspicētu prātu, šķietami sagūstītais izčākst cakainās banalitātēs.(Gundega Vaska)
Mīlestība. Puteklis, vakaros aizķēries mīļotā nabas krokā. Kas gan cits?(Aija Eipure)
Mīlestība ir viens liels paradokss - tā ir vispārīgākā smeldze, vislielākā sāpe un vienlaikus - visgaršīgākā bauda. Un tas viss labi apzīmē šīs parādības īslaicīgumu. Atceries to vīru, kurš pameta savu amatu, savu dzīvi un aizgāja ar prostitūtu. Tas ir pārāk neracionāli, lai to mēģinātu aprakstīt.(Lauris Liepa)
Mīlestība ir skatīties uz kādu ēdam, slimojam, izgāžamies, naktī guļam vaļā muti, tīrām zobus, nemākulīgi dejojam. Skatīties visā nepilnīgajā un katras nepilnības dēļ izjust arvien dziļāku maigumu.(Anna Akmentiņa)
Mīlestība ir pozitīva seksuālā projekcija pretējā dzimuma cilvēkā.(Jānis Vaisla)
Mīlestība vārdiem nepakļaujas. Jo tie jau ir tikai vārdi, bet Viņa - Mīlestība. (Kārlis Vērpe)
Mīlestība ir laika apstāšanās mirklī pirms sevis pazaudēšanas.(Ilva Skulte)
Mīlestība ir spēja ziedot sevi citam. Kā sajūta - atraušanās no zemes. Kaut kas vairāk nekā draudzība.(Vilnis Kalnaellis)
Mīlestība ir pārliecība, ka otrs cilvēks tev vienmēr būs vajadzīgs.(Gita Līgure)
Mīlestība dod jaunu jēgu manai esamībai.(Maija Putniņa)
Mīlestība ir labākais, kas var ar jebkuru no mums notikt.(Evelīna Melnbārzde)
Mīlestība mēdz būt dažādu veidu. Vienu var aizķert tikai ar dakšiņu, citu ēd ar rokām kā austeri, citu vajag griezt ar nazi, lai tevi nenosmacē, bet mēdz būt arī tik šķidra, ka bez karotes neiztikt. Bet ir arī tāda kā ābols, ko apēda Ādams. (Milorads Pavičs)
Mīlestība man saistās ar vēlmi starp pasauli un vienu cilvēku izvēlēties pēdējo.(Ieva Kalniņa)
Mīlestība ir kodolreakcija, par kuras vadāmību es šaubos.(Māris Salējs)
Mīlestība ir liela, silta, iracionāla kustība no iekšienes uz sevi, citu vai Neko, kas, nepārtraukti pašpapildinoties, attaisno lielāko daļu Notikumu pa ceļam un piešķir jēgu Notiekošajam. (Ingmārs Pūķis)
Mīlestība atšķirībā no iemīlēšanās ir ilgstoša, aiz-kustinoša iejušanās otrā būtnē, nepazaudējot pašam sevi.(Aivars Eipurs)
Mīlestība ir telpa starp nepārvaramu kaisli un dziļu cieņu.(Kaspars Goba)
Mīlestība ceļ un piepilda vai gremdē un iztukšo dzīvi. Tie, kuri uzskata, ka mīlestība ir uz ilgu laiku, ir reālisti, bet tie, kas uzskata, ka tā ir mūžīga, ir emocionāli fantasti. (Vilnis Kundrāts)
Mīlestība ir spēja ļaut otram būt vairāk par pašu.(Aija Miškine)
Mīlestība ir sajūta. Tāpat kā īstenība.(Jurģis Liepnieks)
Mīlestība ir klusi un maigi dziedoša viesuļvētra tikko dzimušā mēness ziedā. (Kristaps Krustkalns)
Mīlestība ir stāvoklis, kad vārdos precīzi netveramo vēlmi - būt kopā sajūtu - atbalsta arī pragmatiski saprāta argumenti.(Ieva Bērziņa)
Mīlestība ir prieks paDOTies, atDOTies, DOT un pieDOT. (Andra Neiburga)
Mīlestību gribas salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem - bailīga vērošana no malas, kas mijas ar skaudību par uzdrošināšanos, izšķiršanās iekāpt, galvu reibinoša, bailīga un aizrautīga ļaušanās pacelties, tad kritiens, kur sajūsma mijas ar izbīli, tad vēl un vēl, līdz līkne augšup lejup apstājas un tu izkāp drebošām kājām, lai atrastos horizontālā plaknē, viss beidzies, tu nezini, vai nožēlot vai atviegloti uzelpot, vai iekāpt vēlreiz... Tā pati ģeometriskā figūra...(Frančeska Kirke)

Blog

Kopējot rakstu no sava bloga, brīdī, kad nospiedu paste, pamanīju, ka nosaukums ir Shopaholic-notes. Pāršķirstīju savu blogu... Jā, kaut kur sen atpakaļ tiešām šeit bija Šopaholiķes piezīmes. Rakstīju savu iepirkšanās tūru rezultātu aprakstus, mani ieraksti bija haotiski, kas beidzās ar "jaunu kastīšu iegādi". Tagad tās vairāk izskatās pēc Mūzikas un kino atkarīgās piezīmes. Vēl pēc laika, cerams, varēšu rakstīt Dejotājas piezīmes.
Bet es priecājos, ka savu blogu sāku rakstīt tieši šogad. Un lai gan te nav daudz nopietnu un vērā ņemamu ierakstu, tās nelielās piezīmes, kas šeit fiksētas, lieliski parāda, cik nozīmīgs man ir šis gads. Un cik skaļi kliedzu gada sākumā, dalot visus baltajos un melnajos, tik ļoti tagad esmu pieklususi un no cilvēku un attiecību kritizēšanas pievērsusies filmām un mūzikai. Tā tomēr ir nesāpīgāk. Jo cilvēku nekad patiesi nesapratīsi. Arī dziesmu tekstus katrs uztver pavisam citādāk (piemēram, iedod tik kādam izlasīt Hurts dziesmai Wonderful life vārdus, vienādas versijas nav nācies dzirdēt), taču tas tikai atspoguļo mūs pašus - kā izprotam dziesmu, kāds noskaņojums, kādas iekšējas pārdomas raisās. Bet, kritizējot cilvēkus, ir pavisam viegli sabojāt attiecības. Un galu galā arī attiecības ar sevi, jo kā jau to esmu minējusi - atliek tikai pateikt ES NEKAD... un tas notiks. Un Tev nāksies samierināties, ka rīkojies tāpat kā tie, kurus kritizēji un nesaprati.

Iemīlēšanās un dzīve?

Vēlāk mēs neskaitāmas reizes atcerējāmies šo pirmo satikšanos, pieminot neparedzamas sagadīšanās, likteņa lemjošo roku, un, kā jau tas jauniem mīlniekiem pienākas, veidojām savas leģendas un mītus, aizrautīgi pietēlojot izbrīnu un sajūsminoties – tam jau bija tā jānotiek, mēs nemaz nevarējām nesatikties, es nojautu, ābola divas pusītes utt. Ak, šis brīnišķais laiks, kad spējam saprasties bez vārdiem, nevilšus piesavināmies viens otra žestus vai balss intonācijas un sarunās ielavās tikai pašiem vien atpazīstami „slepenie vārdiņi”, kuriem lemts piederēt tikai un vienīgi mums! Laiks, kad vieglu roku atsakāmies no sūrā darbā veidotās pašu pasaules – visam pāri stāvošās mīlestības vārdā. Pārrāvums laika plūdumā, bedre, kurā krītam ik reizi, kad iemīlamies. Jo biežāk iemīlamies, jo biežāk iekrītam. Pēc tam gan nākas rausties ārā un veidot pasauli no jauna. Bet tam vairs nav nekāda sakara ar iemīlēšanos.
Ar dzīvi gan.

Blind side (2009)

Sāku raudāt jau vietā, kur viņa uzaicināja Lielo Maiku kāpt mašīnā, tātad filmas 22.minūtē. Un kad viņi piebrauca pie mājas, kas bija tik liela, skaista, un mājīga, šķiet, ka mani pārņēma tādas pašas sajūtas, kā Lielo Maiku – izbrīns, biklums, cieņa... Viņa pati – bagāta, skaista ģimenes sieviete. Un vēl ar labu sirdi. Kaut es arī tā varētu pati izbaudīt vilinošo turīgo dzīvi, atļauties daudz vairāk kā šobrīd un vēl palīdzēt kādam. Es gan neesmu no tām, kas spēj palīdzēt citiem bez asarām acīs, bet tomēr - tādas asaras ir ko vērtas. Un arī viņa tikai slēpās aiz stingrās maskas, patiesībā bija tikpat emocionāla kā jebkura mīļa sieviete.

Es gribētu kaut man būtu tāda apņēmība, kā šai sievietei. Iespējams gan šī apņēmība un spēja rīkoties, nāktu kopā ar bagātību. Nauda dod spēku. Tā nav galvenais dzīvē, bet bez tās arī nevar. Galvenais, neļaut, lai nauda Tevi samaitā pavisam. Atrast to robežu starp doto iespēju apzināšanos un ļaunprātīgu izmantošanu. Jo varēja jau redzēt, ka starp Bulokas personāža bagātajām draudzenēm ir arī tādas, kurām svarīgas ir milzīgas zelta ķēdes ap kaklu, tajā pat laikā, viņai ir skaists pieticīgs krustiņš ap kaklu un viņa izskatās neatvairāmi.

Vēl par ko aizdomājos... Žēl, ka mums Latvijā nav tādu pasniedzēju... Par mūsu izglītības sistēmu kā tādu nemaz negribas domāt, kur nu vēl cerēt uz tik iejūtīgiem un pretimnākošiem pasniedzējiem kā šajā filmā. Cik ļoti gribētos, lai kāds šeit novērtētu cik daudz dod šāda neliela iniciatīva no apkārtējo puses. Vienkāršs žests, nedaudz maiguma un sapratnes...

Toties par futbola treniņu un to kā sīkais mācīja savu lielo brāli es no sirds izsmējos :D

Filma varbūt nebija tik dziļa un neizvilināja no manis tik daudz asaru un pārdomu, cik gribētos, bet tomēr ļoti skaista. Likās nereāla priekš tās valsts, kurā dzīvoju, bet tomēr...

I said you could thank me later. It’s later now.

Value of death – that’s a pretty salty stuff.

Meet Joe Black (1998)

Love is passion... obsession... Someone you can’t live without. Fall in head over heels. Find someone you could love crazy and who could love you the same way back. And how do you find him? Well, you forget your head and listen to your heart.

The truth is – there is no sense living without this. To make the journey and not fall deep in love – you haven’t lived the life at all. But you have to try. Because if you haven’t tried you haven’t lived.

Stay opend-who knows, the lightening could strike.

Death and taxes.

I love making love with you.

Thank you for loving me.

I wish You could have a life like mine – when you can wake up in the morning and say – i don’t want anything more.

No regrets.

Es pat nespēju komentēt šo filmu saviem vārdiem. Tik daudz skaistu citātu, tik daudz izjustu ainu, kur pat mūziku fonā nevajag, tikai skaties un jūti, kā sirds sāk arvien straujāk dauzīties un domas aizceļo pie kāda konkrēta cilvēka...

Love is what you first imagined while reading this...

31.septembris ir sācies!

Nu ko - pl.3.30 cipari pārslēgušies! Labrīt pasaule! :) Nodzīvoti apaļi 23 gadi :) Mammas balsī (jā, paspēju jau savās pirmajās minūtēs parunāt ar savu visdārgāko cilvēku) bija dzirdamas tādas patīkamas atmiņas :) Abas uz brīdi aizdomājāmies un smaidījām katra savā klausules galā. Ah, ir pagājusi tikai pirmā pusstunda, bet jau esmu paspējusi aiz laimes apraudāties. Man ir neaprakstāmi labākā mamma pasaulē un neiedomājami foršākie draugi, kuriem pateicoties esmu tur, kur es esmu un tāda, kāda esmu! Mana dzimšanas diena jau tagad ir izdevusies! Atverot acis izlasu apsveikuma sms no savas Lieliskās draudzenes, paspēju izstaipīties un zvana mana mīļotā mamma, ieeju virtuvē pabarot savu murrājošo kaķeni (kas gan drusku neizpratnē, kāpēc es nakts vidū sāku šiverēt) un tur pēkšņi skaistas rudens puķes uzradušās (jo varu derēt, ka pirmajā reizē, kad iegāju virtuvē, viņas tur nebija, nu kā uz burvju mājiena!) , supermīļa bilde un šokolāde, kas man patiešām garšo (ko īsti ar marinētiem gurķīšiem neaizstāsi) kā sveiciens 31.septembrī no manas otras Lieliskās :) Aaah, kā man ir paveicies :)

Like there was no tomorrow vai precīzāk - If only (2004)

Ko Tu darītu, ja Tev būtu palikusi tikai viena diena uz zemes? Šķiet, ka gribētos tik daudz ko paspēt, kas vēl nav izdarīts, bet tajā pat laikā šķiet, ka labāk nedarīt neko. Jo tāpat visu jau nepaspēsi. Man pirmā sāpīgākā doma būtu – bērni. Es tā arī tos nepiedzīvotu. Pēdējā dienā jau nepaspētu „uztaisīt” un tos sagaidīt :). Man nemaz nav tāda saraksta, ko es tik ļoti gribētu par katru cenu savā dzīvē piedzīvot. Man svarīgi ir man tuvie cilvēki un tie brīži, ko pavadu ar viņiem kopā, nevis nolekt ar gumiju vai lidot gaisa balonā.

Kas notiks, ja Tu viņu vairs neredzēsi? Vai Tu ļautu viņai vienai aizlidot, ja zinātu, ka tā ir pēdējā reize, kad esat kopā? Vienmēr atvadies tā, it kā redzētu šo cilvēku pēdējo reizi, neatstāj ko svarīgu nepateiktu, nebaidies samīļot vai izdarīt ko labu.

Ja Tu zinātu, ka dienas beigās šī cilvēka nebūs, Tu iespējams piekristu šīs personas lūgumiem, kam varbūt citādāk protestētu. Filmas galvenais varonis piekrita kopā ar savu meiteni aizbraukt uz savām bērnības vietām. Citādāk viņi tur nebūtu aizbraukuši. Padomā, pirms kaut ko atsaki.

Cilvēki pārāk baidās no savas rīcības. „Es gribēju uzdāvināt viņam dziesmu, bet nobijos, ka viņš varētu to pārprast un uzdāvināju jaku.” Vai tas ir tā vērts? Es domāju, baidīties. Jā, vienmēr šķiet, ka vari kaut ko zaudēt. Šajā gadījumā viņa baidījās zaudēt savu mīļoto no tā, ka viņš nobītos no dziesmas, kuras teksts ir pārāk tiešs, bet ja Tu zinātu, ka vari zaudēt viņu pavisam uz mūžiem, tad taču neturētu tādu dziesmu pie sevis?

Cilvēks ir tik ļoti pieradis skriet, iejūgt sevi darbos, meklēt nemitīgus pašapliecinājumus, ka viegli aizmirstas – nostādot darbu kā neatliekamu, neapzināti atgrūžot sev svarīgos cilvēkus otrajā vietā...

Filmā ļoti uzskatāmi arī parādīts tas, ka savu likteni neapmānīsi. Ja Tev lemts applaucēt pirkstu, tad tas arī notiks, pat, ja lietosi cimdus. Tomēr kādā brīdī kļūsi neuzmanīgs un –auch!

*The past doesn’t matter. What matters is now, we are only NOW.
*Death doesn’t put an end to love.
*Our love will show us everything...
*Doesn’t matter if you have 5 minutes or 50 years...

Es vēlētos iemācīties saprast un novērtēt notikumus un cilvēkus sev apkārt, pirms vēl ir par vēlu. Cilvēks tā ir radīts, lai mācītos no savām kļūdām vissāpīgākajā veidā. Tu saproti, ka Tev šis cilvēks ir vajadzīgs tikai tad, kad to esi zaudējis. Saproti, ka to vairs neatkārtosi tikai tad, kad tā pamatīgi esi dabūjis ar ķieģeli pa galvu. Bet šīs sajūtas aizmirstas un cilvēks pieļauj atkal tās pašas kļūdas, atkal un atkal kāpj pa trauslajām trepēm. Es cenšos šīs sajūtas neaizmirst, atgādinu sev cik bieži vien varu. Skatos apkārtējo kļūdas, analizēju tās, skatos filmas, atgādinu svarīgas lietas sev un saviem mīļajiem. Varbūt izdodas. Vismaz rodas mānīga sajuta, ka esmu gatava tam, kas liktenim varētu ienākt prātā. Dieva griba ir neizdibināma, atliek vien paļauties. Nekas nenotiek bez iemesla. Pilnīgi nekas.