piektdiena, 2014. gada 25. jūlijs

Laika draudzene

Kas ir tas, kas mani atšķir no pārējiem? 
Es citadāk izjūtu laiku. 
Runas par to, kā laiks skrien un kā bērni aug, man nav saprotamas.
Es mēdzu spēlēties ar laiku - pastiept to garāku. Jā, es nēsāju pulksteni, bet tikai ka atgādinājumu par to, cik daudz kas manā dzīvē notiek, nevis kā atgādinājumu, ka man kaut kas ir jāpaspēj vai esmu jau nokavējusi.
Esmu saplūdusi ar laiku un spēju pielāgoties tam, esmu izpratusi, ka tas neplūst vienā līnijā uz priekšu, bet gan maina savu ritējumu un virzienu atkarībā no notikumiem un mūsu attieksmes pret tiem.
Ar laiku vajag draudzēties. Apstādināt to kaut uz mirkli, paskatīties atpakaļ kādā konkrētā posmā - kā ir gājis pagājušā gadā, piefiksēt vismaz trīs lieliskākos notikumus šajā posmā. Nemaz nerunājot par to, ka katru vakaru der atcerēties dienā piedzīvoto un saprast, cik daudz ko ir iespējams paveikt vien dažās stundās. Kas tas ir salīdzinājumā ar nedēļām, mēnešiem gadiem? Un tagad pareizini, parēķini? Cik daudz vari izdarīt gadā, kurā ir astoņi tūkstoši septiņsimt sešdesmit stundas? No domas vien jau apreibst galva?
Es nemēdzu teikt "kā laiks skrien". Tā vietā es saku "kopš tā laika jau tik daudz kas ir noticis!" 
Bet ir reizes, kad šī draudzība ar Laiku man ir grūtāk panesama. Tas ir brīžos, kad kaut ko ļoti gaidu. Gribas, lai laiks taču ātrāk paskrien, bet viņš jau ir pieradis pie mana nesteidzīgā baudījuma ritma. Tas tinas un vijas ap mani kā tāds laisks mīlnieks un čukst ausī: "Neskrien! Pakavējies vēl! Tu taču zini, ka gribi mani izbaudīt. Tev viss būs, tikai nesteidzini mani!" Un tad man atliek vien samierināties, jo zinu, ka ar Laiku strīdēties ir bezjēdzīgi. Tas tomēr ir varen spītīgs un to nu man neizmainīt.
Tādas ir manas attiecības ar laiku - rotaļīgas, tomēr ar saviem noteikumiem.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana