Valodas pagrimums...

Ok, sauciet mani par vecmodīgu, BET... Kad no vīrieša izskan vārdi - feils, lols, bling-bling, feiks, fufelis, ūber...(kruta, stiļno, u.tml), vai kas vēl man nesaprotamāks, nu, piedodiet... Visa apetīte pāriet! Un trakākajās situācijās pat tiek izrunāts divu mistisku vārdu un saīsinājumu apkopjums, kā ūberfeils, doublelols un vēl vēmeklīgāki vārdi... Es saprotu, ka ar šādiem cilvēkiem man nav un diez vai arī būs kaut kas kopīgs. Nemaz nerunājot par manai uztverei šifrētiem vārdiem kā hipsteris, īīīmo, wikilīks (w nemaz nav mūsu alfabētā, dārgie draugi, kas to nezināja), tresī, u.t.t., u.tjp.... Jā, man ar šādiem cilvēkiem nav nekā kopīga, bet ko darīt, kad klients atsūta e-pastu, kurā raksta - "Atsūti man, lūdzu, piedāvājumu, ASAP!" Lieki teikt, ka es pirmajās reizēs tā arī nesapratu, ko tas burtu salikums nozīmē un tā būtu mana vaina?! Kā paliek ar frāzi teikuma beigās - pēc iespējas ātrāk? Vai - jo ātrāk, jo labāk? Tiklīdz iespējams? Jums variantu trūkst?!

Tāpat es nesaprotu, kāpēc apzīmējot vietas nosaukumu, kurā atrodies, jāraksta priekšā @, apzīmējot, ka tu esi at šajā vietā? Kāpēc nevar tā vienkārši uzrakstīt - esmu kafejnīcā, kāpēc obligāti jāraksta i'm @kafijužņiks.... Vai tad mūsu latviešu valodā trūkst vārdu?

Jo vairāk es šādus izteicienus dzirdu no malas, jo lielāks man ir stumuls piedomāt pie savas leksikas. Paldies jums vismaz par to.
Es laikam dzīvošu, gaidot, kad vīrietis, mani aicinot dejot, ar cieņu jautās: "Vai drīkstu Jūs lūgt?" nevis "Davai?" "Močījam?" (nedod Dies' vēl piekabinot klāt - dūdiņ).

Pelnrušķīte

Šorīt laiski pamodos, samīļoju kaķeni, kura pa ilgiem laikiem bija atradusi man vietu blakus gultā un posos uz darbu. Steidzoties pa trepēm, pēkšņi klusi iepīkstējos, jo sapratu, ka kaila pēda pieskaras aukstajām betona kāpnēm. Izrādās, kāja izvilkusies no kurpītes, kas galanti stāvēja divus pakāpienus zemāk :)
Gluži kā pasakā :)

Vai mēs spējam pamanīt un novērtēt brīnumus savās dzīvēs?

Just happy people are humming

Dong-dong - es tiešām esmu atsākusi dziedāt! Pirms gada es šajā laikā sāku atgūties no savas gadu ieilgušās depresijas un atsāku smaidīt, priecāties un izbaudīt dzīvi. Bet tikai tagad es sapratu, ka visu laiku dungoju, dziedu līdzi dziesmām, pārvietojos ar mūziku austiņās. Un pat no rītiem pamostoties man blakus Lieliskais pusmiegā sāk dziedāt. BEIDZOT manā dzīvē ir atgriezusies mūzika pietiekamā daudzumā!!!
Nav brīnums, ka manī ieviesusies vēlmīte spēlēt klavieres un visu laiku urķē mani no iekšpuses, vēl jo patīkamākāk svētdienu rītos pamosties ar klavieru skaņām, kas nāk no augšējā stāva kaimiņienes :)
Un tikai tagad, rāpjoties no tās bedres ārā, es saprotu, cik ļoti man tā visa bija pietrūcis.
Eh, dzīve taču ir skaista, vai ne?

Skaistas sievietes smaids

Šodien manu dienu uzlaboja nepazīstamas sievietes smaids. Jā, tieši sievietes, nevis vīrieša. Skaista, nepazīstama, blondīne spilgti rozā virsjakā, mati savākti perfektā astē. Pat nepamanīju, ka viņa mani vērojusi, kā nopietnu seju lasu grāmatu (atkal jau manās rokās ir Rītausma) un kad gribēju celties augšā, viņa man tik jauki un šarmanti pasmaidīja. Pirms tam redzētā sieviete brūnajā stilīgajā ādas jakā pat izkrita no prāta, jo sapratu, ka smaids ir vismaz tikpat svarīgs kā izteiksmīgi gurni. Tā sieviešu augstprātīgā sejas izteiksme, ko nākas ikdienā redzēt uz ielām, sabojā visu apetīti, bet tāds smaids izmainīja manu dienu :)
Paldies par atgādinājumu, ka arī man jāsmaida biežāk!

Playing hide and seek

Vakar uz jautājumu: "Cik ilgi jūs jau esat kopā?" abi ar viltīgu smaidu sejā gandrīz vienlaicīgi pateicām - "Mēs neesam kopā" :) Nedaudz smieklīgi, nedaudz savādi. Dažreiz nevar saprast, vai mānām citus, vai paši sevi :) Galvenais jau, lai mums pašiem labi.
Tikai tagad pa galvu vēl maisās situācija no Ričarda Baha grāmatas "Tilts pāri mūžībai". Arī Ričards baidījās, ka viņam atņems viņa brīvību, baidījās, ka palaidīs garām savu Ideālo sievieti, nemaz neapjaušot, ka jau ir ar viņu kopā un brīvība var būt arī attiecībās. Ļoti precīzs mana Lieliskā apraksts un, lasot šīs grāmatas varoņa pārdomas, man šķiet, ka es sāku izprast nedaudz lielāku daļiņu nekā līdz šim no tā, kas darās mana vīrieša prātā.

ONE

Pirmdienas rīta saruna

Zem savas jaunās cepures paslēpusies, šķelmīgu smaidu un mūziku austiņās, baltajai kleitiņai šūpojoties, soļoju cauri Origo.

Viņš: Jūs uz Jūrmalu?
Es: Kā lūdzu? Pirmdienas rītā?
Viņš: Nu tad varbūt vēlāk dosieties uz jūru?
Es: Nebūtu jau slikti, bet diemžēl dodos uz darbu, šodien jāstrādā.
Viņš: Kā? Kāpēc tādai sievietei, kā Jums, ir jāstrādā?

Vai ne? Es arī sev šo jautājumu uzdodu katru dienu. Kāpēc man ir jābūt tai, kas iet uz darbu, cīnās ar rēķiniem, bankām, kredītiem, laika trūkumu? Mana vieta ir mājās pie bērniem, skaistumkopšanas salonos, laiku man vajadzētu pavadīt rūpējoties par vīru un saviem hobijiem...