Šodien apgūlos dīvānā, uzliku plaukstu uz vēdera - tukšums... Skumīgi. Bet - dip-dip-dip - kas tad tur? Mans mazais brīnumiņš jau tipina pie manis :) Kaut kas neticams, joprojām nespēju to aptvert! :) Ne jau to, ka meitiņa jau mācās staigāt, bet gan to, ka šis ir tas pats mazais kunkulītis, kuru pirmo reizi redzēju sonogrāfijas laikā ekrānā, rādot man "Do' pieci!", kas man aktīvi spārdījās puncī un kuru tieši pirms gada devos sagaidīt uz Dzemdību namu. Lai gan vēderā šobrīd ir tukšums, tomēr manā dzīvē vairs nekad nebūs tukšuma. Tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Es nevaru pateikt: "Viss, man pietiek. Es izstājos." Tas nav nekāds hobijs vai profesija, ko varu nomainīt jebkurā brīdī. Es uz visu mūžu esmu kļuvusi par māmiņu šim burvīgajam bērniņam, manam mīļajam brīnumiņam.
Cik tas ir interesanti iekārtots, ka nekad nevar paredzēt to datumu, kad bērniņš dabīgā ceļā izdomās ierasties pie Tevis šajā pasaulē. Tu gaidi, gaidi un gaidi... Un tad pēkšņi - mammīt, es gribu lai Tu mani samīļo arī ārpus punča :) Pagājis tieši gadiņš. Protams, ka tas ir bijis pavisam citādāks, kā biju iztēlojusies vēl gaidību laikā. Ir bijuši daudz vairāk patīkamu pārsteigumu, daudz vairāk rūpju, daudz vairāk negulētu nakšu un miljons reižu vairāk mīļu smaidu un sirdi aizkustinošu brīžu. Turpmāk 18.maijs katru gadu būs vēl viens atskaites punkts ne tikai manā, bet arī manas meitiņas un visas manas ģimenes dzīvē. Tad nu skatīsimies ko atnesīs šis nakamais gads :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru