Laika draudzene

Kas ir tas, kas mani atšķir no pārējiem? 

Es citadāk izjūtu laiku. 

Runas par to, kā laiks skrien un kā bērni aug, man nav saprotamas.

Es mēdzu spēlēties ar laiku - pastiept to garāku. Jā, es nēsāju pulksteni, bet tikai ka atgādinājumu par to, cik daudz kas manā dzīvē notiek, nevis kā atgādinājumu, ka man kaut kas ir jāpaspēj vai esmu jau nokavējusi.

Esmu saplūdusi ar laiku un spēju pielāgoties tam, esmu izpratusi, ka tas neplūst vienā līnijā uz priekšu, bet gan maina savu ritējumu un virzienu atkarībā no notikumiem un mūsu attieksmes pret tiem.

Ar laiku vajag draudzēties. Apstādināt to kaut uz mirkli, paskatīties atpakaļ kādā konkrētā posmā - kā ir gājis pagājušā gadā, piefiksēt vismaz trīs lieliskākos notikumus šajā posmā. Nemaz nerunājot par to, ka katru vakaru der atcerēties dienā piedzīvoto un saprast, cik daudz ko ir iespējams paveikt vien dažās stundās. Kas tas ir salīdzinājumā ar nedēļām, mēnešiem gadiem? Un tagad pareizini, parēķini? Cik daudz vari izdarīt gadā, kurā ir astoņi tūkstoši septiņsimt sešdesmit stundas? No domas vien jau apreibst galva?

Es nemēdzu teikt "kā laiks skrien". Tā vietā es saku "kopš tā laika jau tik daudz kas ir noticis!" 

Bet ir reizes, kad šī draudzība ar Laiku man ir grūtāk panesama. Tas ir brīžos, kad kaut ko ļoti gaidu. Gribas, lai laiks taču ātrāk paskrien, bet viņš jau ir pieradis pie mana nesteidzīgā baudījuma ritma. Tas tinas un vijas ap mani kā tāds laisks mīlnieks un čukst ausī: "Neskrien! Pakavējies vēl! Tu taču zini, ka gribi mani izbaudīt. Tev viss būs, tikai nesteidzini mani!" Un tad man atliek vien samierināties, jo zinu, ka ar Laiku strīdēties ir bezjēdzīgi. Tas tomēr ir varen spītīgs un to nu man neizmainīt.

Tādas ir manas attiecības ar laiku - rotaļīgas, tomēr ar saviem noteikumiem.

Stāsta galvenais varonis

Satraukums, turot jauna grāmatu rokās. Kad lasu pirmās nodaļas, mēģinu uztvert rakstnieka valodu un rakstības stilu. Tas nozīmē ne tikai iedziļināties stāstā, bet gan iepazīt arī pašu autoru kā personību. Tu izgaršo katru teikumu un galvā sāk veidoties bilde. Lēnām, kā no miglas, izkristalizējas arvien skaidrāks attēls ar aprakstīto vietu, galvenajiem varoņiem, notikumiem. Bet tikai daļa no lasītājiem pamana, ka kaut kur tur pašā bildes aizmugurē stāv cilvēks, kas to visu stāsta. Iespējams, šis tēls ir tas pats, kas galvenais varonis, bet ne vienmēr. Iepazīstot jaunu grāmatu, ir iespēja iepazīties arī par pašu stāsta autoru. Pamani viņa rakstības stilu, viņa emocionalitāti, vārdu krājumu, noskaņojumu, attieksmi pret stāstīto. Gluži kā iepazīstoties ar jebkuru citu cilvēku. Vēderā valda patīkamas trīsas, mēģinot iepazīt šo cilvēku arvien vairāk. Tieši pēc rakstītā cilvēku var iepazīt vislabāk, ja vien pietiekami skaidri māk lasīt. Un grāmatas beigās, Tu jau jūties, kā runātu ar labu draugu. Jau paredzi, ko viņš domā par to vai citu jautājumu, iztēlojies viņa sejas izteiksmi katrā notikumā, lai tas labs, vai slikts. Tu ne tikai esi izdzīvojis visu stāstu no sākuma līdz beigām, bet izdzīvojis to kopā ar pašu rakstnieku un ieguvis jaunu draugu. Tāpēc, ja šī rakstnieka valoda Tev ir sirdij tuva, Tu noteikti izvēlēsies vēl kādu šī autora grāmatu un, kad ērti iekārtosies uz dīvāna ar tējas krūzi rokās un to atvērsi, nebūs nekāda iepazīšanās mulsuma un pavisam droši sāksi nākamo sarunu ar jau pazīstamo rakstnieku.

Ļoti, ļoti...

Vēlos pamanīt viņa pētošo skatienu; gribu ilgi skatīties acīs un ieraudzīt tajās savu atspulgu; es gribu, lai manus vārdu plūdus apturētu stiprs apskāviens, kurā es aizmirstu visu un justos droši; gribu, lai manu plaukstu apskauj viņējā un nelaiž mani vaļā; gribu dzirdēt apmierinātu ņurdienu, kad mūsu lūpas saskaras; gribu lēnām pogu pa podziņai atpogāt viņa kreklu un pārvilkt pirkstus viņa nevainojamai ādai; vēlos kārtīgi aizāķēt pirkstus aiz bikšu jostas un pievilkt viņu sev tuvāk; sajust uz kakla silto elpu, no kuras uzmetas apmierinājuma zosāda; gribu iecirst nagus mugurā un sajust, kā viņš aiz labsajūtas izliecas; gribu skūpstīties, līdz sareibst galva tik ļoti, ka liekas, es krītu dziļā bezdibenī; gribu, lai man aizraujas elpa, brīdī, kad negaidīti viņš mani pacēlis uz savām rokām; gribu divatā izmirkt lietū un pēc tam sildīt kopā plaukstas uz vienas lielas tējas krūzes malām; gribu gulēt viņam blakus pludmales smiltīs un skatīties zvaigznēs, gan runājot par dzīvi, gan kopīgi klusējot; gribu dzirdēt čukstu pie auss – „Es Tevi mīlu” un izaicinoši smaidot pārjautāt: „Ko Tu teici?” 

Gribu... 

Ļoti labi zinu, ko gribu.

Pārbaudījums

Daudzi kinomāni jau zina, kas ir filma Trūmena šovs. Vīrietis jau pieaugušā vecumā pēkšņi uzzina, ka visa viņa dzīve ir viens vienīgs TV shows. Viss ir iestudēts un viņš visu laiku ticis filmēts.

Vai arī Tev ir bijusi sajūta, ka atrodies uz skatuves un viss, kas notiek, ir režisoru un scenāristu jau paredzēts?

Varbūt ne gluži tā, bet ļoti līdzīga sajūta mani piemeklē ik pa laikam. Man liekas, ka es tieku vērota no malas. Man uzliek visdažādākos pārbaudījumus un tad skatās, kā es ar to tikšu galā. Pārbīda cilvēkus manā dzīvē kā šaha figuriņas un gaida manu nākamo gājienu. Un tad, kad pienāks kritiskais brīdis, kad man gribēsies kliegt - NĒ, ES TO NEVARU! - atvērsies priekškars, skanēs applausi un Kāds smaidot teiks - Malacis, Tu to izturēji! Un tajā brīdī atgriezīsies tie, kas aizgājuši, atradīsies viss, kas pazudis, vairs nebūs parādu, nekādu nenokārtotu lietu. Viss būs tā, kā tam jābūt.

Bet nav. Tāds brīdis laikam pienāk tikai dzīves beigās. Un tad atbildēsim par saviem izdarītajiem gājieniem, pateiktajiem vārdiem, izdarītajiem un neizdarītajiem darbiem. Ne ātrāk, ne vēlāk.

Un lai kā man šorīt gribējās, lai kāds pateiktu - STOP!, tā nenotika. Neparādījās neviens, kas pateiktu, vai mans gājiens bija pareizais, vai "nošāvu garām". To uzzināšu daudz, daudz vēlāk.

Mīlestības nekad nebūs par daudz

Nesen viena gudra sieviete teica: "Visas sabiedrības problēmas rodas no mīlestības trūkuma." Toreiz runājām par neiejūtību slimnīcas personāla vidū. Par pavisam elementāru aizdomāšanos par niansēm, kas bieži vien ir tik būtiskas. Bet šis teikums man joprojām skan galvā.

Ne velti ir tik daudz dziesmu un filmu par mīlestību. Jo tā skar visus! Tie, kas ir iemīlējušies, skatīsies caur savām rozā brillēm, smaidīs un mās ar galvu romantisko filmu laikā, piespiežoties ciešāk savam sirdsāķītim, toties tie, kam sirds alkst pēc mīlestības, skatīsies un skaļā balsī raudās pret Mēnesi, cik ļoti viņiem šādu momentu pietrūkst dzīvē. Protams, ir vēl trešā daļa, kas cenšas ignorēt visu, kas saistīts ar romantiku un mīlestību, kas tikai skaļi purpinās par jauniešu muļķumu un naivumu. Bet tie patiesībā pieder pie tās pašas kategorijas, kuriem dzīvē mīlestības ir bijis daudz par maz.

Tik daudzi cilvēki burtiski kliedz pēc mīlestības, bet paliek nesadzirdēti. Citi veiksmīgi slēpjas aiz smaidu un jautrības maskas, kamēr apskatot to mūzikas sarakstu, redzamas vienas vienīgas balādes, kas visas emocijas rauj ārā jau pēc pirmās nots. Un kliedziens vien baisi atbalsojas tukšumā... Tie, kas reiz dzirdējuši šo kliedzienu, to nekad nespēs aizmirst. Nav skarbākas skaņas pasaulē.

Kas man šķiet pats pārsteidzošākais visā - ka mīlestību pret pretējo dzimumu, nevar kompensēt ne ar ko citu. Lai cik daudz mīlestības mēs saņemtu no apkārtējiem, no mammas, no draugiem, radiem, bērniem - ja attiecībās iestājies sasalums, nekas, pilnīgi nekas nespēj to kompensēt. Ne arī mīlestība pret dabu un mūziku. Dažiem no malas varbūt izskatās, ka šīm cilvēkam taču mīlestības pat par daudz, bet tomēr, tomēr pietrūkst tās īpašās dzirkstelītes. Pavisam maza, it kā niecīga sirds daļiņa ir sarāvusies melna, bet tieši tā sāp tik ļoti, ka pat miljons bērnu smaidu to nespēj dziedēt. Cik gan tālu jābūt novestam cilvēkam, lai tas atzītos, ka spētu iemīlēties pirmajā pretīm nācējā?

Tik ļoti gribētos, lai tie, kas mīl - neklusētu! Lai tie, kas alkst - nebaidītos pieskarties! Lai tie, kas skumst - nekavētos piezvanīt! Lai tie, kas izvairās - satiktos! Tik ļoti, ļoti... lai divas sirdis saplūstu vienā.

Gaidot lavīnu

Jāpriecājas taču! Mans sapnis ir piepildījies! Tikai pagājis jau tik ilgs laiks, ka, ieslīgusi ikdienā, biju jau par šo sapni aizmirsusi. Un tagad, kad tas beidzot ir noticis, es, nez' kāpēc, esmu saskumusi.

Šajā gadā sajūta, ka ļoti daudz ko esmu atlikusi - nospiedusi pauzi. Manas neatrisinātās lietas sakrājušās vienā lielā kaudzē un sanākusi liela, liela bumba. Atliktu vien kārtīgi to iekustināt un manas nedienas un problēmas kā lavīna aizveltos tālu prom, pa kalnu lejā un sašķīstu sīkās drumstalās.

Tam visam pievienojusies vēl nemitīgā činkstēšana - kāpēc kāds nevarētu šo bumbu izkustināt manā vietā? Es taču esmu tik maziņa blakus šim vezumam! Un vispār - mūsdienās taču varētu atbraukt princis baltā mustangā un izkausēt šo kaudzi un nekur tā nemaz nebūtu jāstumj! Atliek vēl piesist kāju pie zemes un uzmest lūpu. Bet vienu es šajā gadā esmu sapratusi - princis ar vai bez mustanga, tomēr ir situācijas, ar kurām man jātiek galā būs tikai un vienīgi pašai. Pat Einšteins te nepalīdzēs, lai kā arī viņš to gribētu un lai cik viegli viņam būtu to palūgt.

Tāpēc esmu nolēmusi NO ŠODIENAS (nevis no kāda mistiska 1.janvāra pl.0.25, kad beigusies uguņošana), atkal nospiest Play podziņu savā dzīvē un sakopot visus savus spēkus, lai šo ķibeļu bumbu iekustinātu. Novēliet man veiksmi, izturību un neatlaidību!

To pašu arī vēlu jums visiem Jaunajā Zirga gadā!

Lūgšana (nevis lūgums) Ziemassvētku vecītim

Kā jau parasti, es sāku gatavoties laikus. Saraksts ar dāvanu idejām tuvākajiem cilvēkiem jau sagatavots, tagad laiks uzrakstīt Tev vēstuli.

Lai gan kā jau vienmēr vēlmju man ir ļoti daudz un iepriekšējos gados rakstītajā vēstulē attēlota viena miljonā daļa no manām vēlmēm, tomēr šoreiz es Tev gribu lūgt tikai vienu. Tikai pašu, pašu svarīgāko! Tikai tam ir nozīme! Neviena cita dāvana to neaizstās. Nevajag man šobrīd ne jaunu datoru, ne jaunus logus mājoklim, ne kārtejo kleitu, vai kurpes. To visu es pati varu nopirkt. Bet manu lūgumu, vien Tu vari ar saviem sakariem noorganizēt. Es zinu arī, ka neesmu vienīgā, kas Tev to lūdz. Un tāpēc papildinu savu vēlēšanos - lai visi, kas lūdz šo dāvanu, beidzot šī gada sirds siltākajos svētkos to arī saņemtu. Jā, jā - visam ir savs laiks, bet kāpēc gan lai tas nebūtu tieši šajos Ziemassvētkos?

Es visiem novēlu mazāk dāvanu, bet vairāk patiesa prieka un sirds siltuma!!!