Satraukums, turot jauna grāmatu rokās. Kad lasu pirmās nodaļas, mēģinu uztvert rakstnieka valodu un rakstības stilu. Tas nozīmē ne tikai iedziļināties stāstā, bet gan iepazīt arī pašu autoru kā personību. Tu izgaršo katru teikumu un galvā sāk veidoties bilde. Lēnām, kā no miglas, izkristalizējas arvien skaidrāks attēls ar aprakstīto vietu, galvenajiem varoņiem, notikumiem. Bet tikai daļa no lasītājiem pamana, ka kaut kur tur pašā bildes aizmugurē stāv cilvēks, kas to visu stāsta. Iespējams, šis tēls ir tas pats, kas galvenais varonis, bet ne vienmēr. Iepazīstot jaunu grāmatu, ir iespēja iepazīties arī par pašu stāsta autoru. Pamani viņa rakstības stilu, viņa emocionalitāti, vārdu krājumu, noskaņojumu, attieksmi pret stāstīto. Gluži kā iepazīstoties ar jebkuru citu cilvēku. Vēderā valda patīkamas trīsas, mēģinot iepazīt šo cilvēku arvien vairāk. Tieši pēc rakstītā cilvēku var iepazīt vislabāk, ja vien pietiekami skaidri māk lasīt. Un grāmatas beigās, Tu jau jūties, kā runātu ar labu draugu. Jau paredzi, ko viņš domā par to vai citu jautājumu, iztēlojies viņa sejas izteiksmi katrā notikumā, lai tas labs, vai slikts. Tu ne tikai esi izdzīvojis visu stāstu no sākuma līdz beigām, bet izdzīvojis to kopā ar pašu rakstnieku un ieguvis jaunu draugu. Tāpēc, ja šī rakstnieka valoda Tev ir sirdij tuva, Tu noteikti izvēlēsies vēl kādu šī autora grāmatu un, kad ērti iekārtosies uz dīvāna ar tējas krūzi rokās un to atvērsi, nebūs nekāda iepazīšanās mulsuma un pavisam droši sāksi nākamo sarunu ar jau pazīstamo rakstnieku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru