Blind side (2009)

Sāku raudāt jau vietā, kur viņa uzaicināja Lielo Maiku kāpt mašīnā, tātad filmas 22.minūtē. Un kad viņi piebrauca pie mājas, kas bija tik liela, skaista, un mājīga, šķiet, ka mani pārņēma tādas pašas sajūtas, kā Lielo Maiku – izbrīns, biklums, cieņa... Viņa pati – bagāta, skaista ģimenes sieviete. Un vēl ar labu sirdi. Kaut es arī tā varētu pati izbaudīt vilinošo turīgo dzīvi, atļauties daudz vairāk kā šobrīd un vēl palīdzēt kādam. Es gan neesmu no tām, kas spēj palīdzēt citiem bez asarām acīs, bet tomēr - tādas asaras ir ko vērtas. Un arī viņa tikai slēpās aiz stingrās maskas, patiesībā bija tikpat emocionāla kā jebkura mīļa sieviete.

Es gribētu kaut man būtu tāda apņēmība, kā šai sievietei. Iespējams gan šī apņēmība un spēja rīkoties, nāktu kopā ar bagātību. Nauda dod spēku. Tā nav galvenais dzīvē, bet bez tās arī nevar. Galvenais, neļaut, lai nauda Tevi samaitā pavisam. Atrast to robežu starp doto iespēju apzināšanos un ļaunprātīgu izmantošanu. Jo varēja jau redzēt, ka starp Bulokas personāža bagātajām draudzenēm ir arī tādas, kurām svarīgas ir milzīgas zelta ķēdes ap kaklu, tajā pat laikā, viņai ir skaists pieticīgs krustiņš ap kaklu un viņa izskatās neatvairāmi.

Vēl par ko aizdomājos... Žēl, ka mums Latvijā nav tādu pasniedzēju... Par mūsu izglītības sistēmu kā tādu nemaz negribas domāt, kur nu vēl cerēt uz tik iejūtīgiem un pretimnākošiem pasniedzējiem kā šajā filmā. Cik ļoti gribētos, lai kāds šeit novērtētu cik daudz dod šāda neliela iniciatīva no apkārtējo puses. Vienkāršs žests, nedaudz maiguma un sapratnes...

Toties par futbola treniņu un to kā sīkais mācīja savu lielo brāli es no sirds izsmējos :D

Filma varbūt nebija tik dziļa un neizvilināja no manis tik daudz asaru un pārdomu, cik gribētos, bet tomēr ļoti skaista. Likās nereāla priekš tās valsts, kurā dzīvoju, bet tomēr...

I said you could thank me later. It’s later now.

Value of death – that’s a pretty salty stuff.

Meet Joe Black (1998)

Love is passion... obsession... Someone you can’t live without. Fall in head over heels. Find someone you could love crazy and who could love you the same way back. And how do you find him? Well, you forget your head and listen to your heart.

The truth is – there is no sense living without this. To make the journey and not fall deep in love – you haven’t lived the life at all. But you have to try. Because if you haven’t tried you haven’t lived.

Stay opend-who knows, the lightening could strike.

Death and taxes.

I love making love with you.

Thank you for loving me.

I wish You could have a life like mine – when you can wake up in the morning and say – i don’t want anything more.

No regrets.

Es pat nespēju komentēt šo filmu saviem vārdiem. Tik daudz skaistu citātu, tik daudz izjustu ainu, kur pat mūziku fonā nevajag, tikai skaties un jūti, kā sirds sāk arvien straujāk dauzīties un domas aizceļo pie kāda konkrēta cilvēka...

Love is what you first imagined while reading this...

31.septembris ir sācies!

Nu ko - pl.3.30 cipari pārslēgušies! Labrīt pasaule! :) Nodzīvoti apaļi 23 gadi :) Mammas balsī (jā, paspēju jau savās pirmajās minūtēs parunāt ar savu visdārgāko cilvēku) bija dzirdamas tādas patīkamas atmiņas :) Abas uz brīdi aizdomājāmies un smaidījām katra savā klausules galā. Ah, ir pagājusi tikai pirmā pusstunda, bet jau esmu paspējusi aiz laimes apraudāties. Man ir neaprakstāmi labākā mamma pasaulē un neiedomājami foršākie draugi, kuriem pateicoties esmu tur, kur es esmu un tāda, kāda esmu! Mana dzimšanas diena jau tagad ir izdevusies! Atverot acis izlasu apsveikuma sms no savas Lieliskās draudzenes, paspēju izstaipīties un zvana mana mīļotā mamma, ieeju virtuvē pabarot savu murrājošo kaķeni (kas gan drusku neizpratnē, kāpēc es nakts vidū sāku šiverēt) un tur pēkšņi skaistas rudens puķes uzradušās (jo varu derēt, ka pirmajā reizē, kad iegāju virtuvē, viņas tur nebija, nu kā uz burvju mājiena!) , supermīļa bilde un šokolāde, kas man patiešām garšo (ko īsti ar marinētiem gurķīšiem neaizstāsi) kā sveiciens 31.septembrī no manas otras Lieliskās :) Aaah, kā man ir paveicies :)

Like there was no tomorrow vai precīzāk - If only (2004)

Ko Tu darītu, ja Tev būtu palikusi tikai viena diena uz zemes? Šķiet, ka gribētos tik daudz ko paspēt, kas vēl nav izdarīts, bet tajā pat laikā šķiet, ka labāk nedarīt neko. Jo tāpat visu jau nepaspēsi. Man pirmā sāpīgākā doma būtu – bērni. Es tā arī tos nepiedzīvotu. Pēdējā dienā jau nepaspētu „uztaisīt” un tos sagaidīt :). Man nemaz nav tāda saraksta, ko es tik ļoti gribētu par katru cenu savā dzīvē piedzīvot. Man svarīgi ir man tuvie cilvēki un tie brīži, ko pavadu ar viņiem kopā, nevis nolekt ar gumiju vai lidot gaisa balonā.

Kas notiks, ja Tu viņu vairs neredzēsi? Vai Tu ļautu viņai vienai aizlidot, ja zinātu, ka tā ir pēdējā reize, kad esat kopā? Vienmēr atvadies tā, it kā redzētu šo cilvēku pēdējo reizi, neatstāj ko svarīgu nepateiktu, nebaidies samīļot vai izdarīt ko labu.

Ja Tu zinātu, ka dienas beigās šī cilvēka nebūs, Tu iespējams piekristu šīs personas lūgumiem, kam varbūt citādāk protestētu. Filmas galvenais varonis piekrita kopā ar savu meiteni aizbraukt uz savām bērnības vietām. Citādāk viņi tur nebūtu aizbraukuši. Padomā, pirms kaut ko atsaki.

Cilvēki pārāk baidās no savas rīcības. „Es gribēju uzdāvināt viņam dziesmu, bet nobijos, ka viņš varētu to pārprast un uzdāvināju jaku.” Vai tas ir tā vērts? Es domāju, baidīties. Jā, vienmēr šķiet, ka vari kaut ko zaudēt. Šajā gadījumā viņa baidījās zaudēt savu mīļoto no tā, ka viņš nobītos no dziesmas, kuras teksts ir pārāk tiešs, bet ja Tu zinātu, ka vari zaudēt viņu pavisam uz mūžiem, tad taču neturētu tādu dziesmu pie sevis?

Cilvēks ir tik ļoti pieradis skriet, iejūgt sevi darbos, meklēt nemitīgus pašapliecinājumus, ka viegli aizmirstas – nostādot darbu kā neatliekamu, neapzināti atgrūžot sev svarīgos cilvēkus otrajā vietā...

Filmā ļoti uzskatāmi arī parādīts tas, ka savu likteni neapmānīsi. Ja Tev lemts applaucēt pirkstu, tad tas arī notiks, pat, ja lietosi cimdus. Tomēr kādā brīdī kļūsi neuzmanīgs un –auch!

*The past doesn’t matter. What matters is now, we are only NOW.
*Death doesn’t put an end to love.
*Our love will show us everything...
*Doesn’t matter if you have 5 minutes or 50 years...

Es vēlētos iemācīties saprast un novērtēt notikumus un cilvēkus sev apkārt, pirms vēl ir par vēlu. Cilvēks tā ir radīts, lai mācītos no savām kļūdām vissāpīgākajā veidā. Tu saproti, ka Tev šis cilvēks ir vajadzīgs tikai tad, kad to esi zaudējis. Saproti, ka to vairs neatkārtosi tikai tad, kad tā pamatīgi esi dabūjis ar ķieģeli pa galvu. Bet šīs sajūtas aizmirstas un cilvēks pieļauj atkal tās pašas kļūdas, atkal un atkal kāpj pa trauslajām trepēm. Es cenšos šīs sajūtas neaizmirst, atgādinu sev cik bieži vien varu. Skatos apkārtējo kļūdas, analizēju tās, skatos filmas, atgādinu svarīgas lietas sev un saviem mīļajiem. Varbūt izdodas. Vismaz rodas mānīga sajuta, ka esmu gatava tam, kas liktenim varētu ienākt prātā. Dieva griba ir neizdibināma, atliek vien paļauties. Nekas nenotiek bez iemesla. Pilnīgi nekas.

Vēstule opapam

Tu biji to pelnījis. Tu tagad esi labākā vietā. Dzīve uz Zemes ir nežēlīga. Nemitīga cīņa par izdzīvošanu. Apkārt nelieši un nodevēji. Cīņa starp ļauno un labo. Kārdinājumi. Pēc Tava garā un raibā mūža, Tev pienākas atpūta. Es zinu, ka Tu mani vēro. Skatos uz spožo Mēnesi un redzu Tavu smaidu nogurušajā sejā. Tu tik bieži smaidīji, kaut juti sāpes un nogurumu. Tu biji mans īstais un vismīļākais. Man cita nav bijis. Tu to zini. Es Tevi joprojām ļoti mīlu un man Tevis pietrūkst. Jā, egoisms. Es gribēju, lai esi manās kāzās, lai turi rokās savus mazmazbērnus. Es biju egoiste to vēlēdamās. Jo Tev pienākas daudz labāka dzīve. Ne uz šīs nožēlojamās planētas. Un es lūdzu Dievam spēku, lai ļauj man izturēt. Ir tik grūti tam visam sabojātajam, kas notiek apkārt, pretoties. Tu to visu redzi un šūpo savu pieredzējušo galvu... Jo vēli man to labāko, bet nespēj man neko ieteikt un pateikt priekšā. Man pašai tas ir jāsaprot. Es zinu... Bet tik ļoti gribas Tevi samīļot, gribas, lai Tu noglaudi galviņu un ko labu pasaki... Gribas justies droši Tavās rokas... Bet ir tikai spožais Mēness, kas uz mani noraugās...
P.S. Mans opaps nomira pirms diviem gadiem pavasarī... Bet man viņa joprojām ļoti pietrūkst...

Varoņdarbs

Mjā.. Vakar, tikai tad, kad darba laiks jau tuvojās beigām, apjautu, ka būšu viena mājās. Un ne tikai vienu vakaru, bet kādu laiciņu. Uznāca drusku tādas skumjas, dikti gribas mīļumu... Laikam jau tas tāds viens no baisā VTO sindromiem. Un kā nu gadījās, kā nē - vakar paveicu varoņdarbu. Iesākās pavisam vienkārši - ap pl.19 no biroja izgāju kopā ar savu kolēģīti, kurai bija jāiet uz Valdemāra ielu (eh, cik man pazīstama tā taciņa, 4 gadus uz augstskolu staigāta). Kompānijas pēc izdomāju kopā ar viņu pāriet pāri VEF tiltam. Pl.19.10. Atvadījāmies. Varēju kāpt autobusā, bet tā kā nevienu neredzēju tuvojamies, gāju līdz nākamajai pieturai, taču arī tad pārdomāju - tuvojošais autobuss bija tik piestampāts, ka izdomāju vēl paieties ar kājām. Un kas man - mājās neviens negaida, brīva, jauna, skaista, laba mūzika austiņās. Ap pl.19.30 biju pie Radisson BLU un sāku pētīt autobusu sarakstu, kas no centra mani aizgādātu mājās. Neviens īsti nebija tajā laikā, kad vajadzēja un ja jau tik labi biju iesākusi, nolēmu arī pabeigt - AIZIET mājās. It kā skan vienkārši - pāriet mājās no ofisa ar kājām, bet, ja zin drusku ģeogrāfiju, cik liels attālums pieveikts, tad izklausās pavisam citādāk. Nu ko - iegāju Origo pēc minerālūdenīša un soļoju tālāk. Izrādās, tas arī bija tas ilgākais posms - iziet cauri centram. Tikai ap pl.20.10 biju uz Krasta ielas pretī MB centram, jo sanāca iet gar Centrāltirgu, cauri Maskavas priekšpilsētai. Droši vien, ja iepriekš būtu izdomājusi, ka iešu ar kājām mājās, izvēlētos taisnāku maršrutu :) Bet katrā ziņā ļoti interesanti. Nu jā - pašai visilgāk likās tieši posms no Radissona līdz Krasta ielai, kas bija 40 minūtes un emocionāli ilgākā likās tieši iešana pa Krasta ielu līdz Lido. Tajā laikā atcerējos, ko man viens ļoti tuvs cilvēks teica - lai pieveiktu tik daudzus km ar riteni, ir nepieciešama milzīgas koncentrēšanās spējas, jābūt kādam mērķim. Un tajā laikā, kad gāju pa Krasta ielu, sapratu, ka nedrīkstu tam visam pieslēgt prātu - ja sākšu domāt un skaitļot, cik km esmu nogājusi un cik daudz vēl priekšā, es sajustu nogurumu un padotos. Iespējams uznāktu pat izmisums, sajūta, ka vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bet man austiņās skanēja laba mūzika, brīžiem pat piedejoju un turpināju tik iet tālāk, tā teikt - pašai savs realitātes šovs. Uz Dienvidu tilta (jā, esmu no tiem retajiem, kas pārvietojas pa Dienvidu tiltu), kur bija vējaināks, uzvilku savu ādenīti un sajutos tā, it kā viss pēdējo dienu smagums, man būtu beidzot novelts no pleciem. Tik forša un brīva sajūta. Beidzot atslābinājos un nedomāju par sarežģījumiem darbā, par nepiepildītiem sapņiem, par iztrūkumu kontā u.tml. Es vienkārši baudu dzīvi! Un visu, kas tai piederas, tai skaitā ilgas pēc vīrieša, pat, ja tās brīžiem liekas neizturamas.
Nu ko - ap pl.21 jau biju pie SEB galvenās ēkas un ar smaidu sejā izlasīju SMS :) Tomēr nav mani pilnīgi aizmirsis.
Pēc tam vēl ar kaķeni izgāju ārā pastaigāt, bet kad ielīdu vannā, pa īstam sajutu nogurumu. Sen nebiju tik labi jutusies. Izdzēru tēju, palasīju grāmatu un aizmigu. Bet vienalga neizgulējos. Tomēr vajadzīgas dejas un vīrietis. Fui, visu nakti murgoju...

Niķītis

Bļāviens, kā pietrūkst! Rakstu šeit, lai noturētos un nenosūtītu miljons sms. Nu ZB jau, ka jātēlo tāda vēsā... Tā aukstā ūdens jau kļūst par daudz un palieku nikna. Gribas kā mazai meitenei piecirst ar kāju pie zemes un niķīgā balsī pateikt:
"TŪLĪT! Gribu tagad un tūlīt!"

Mjā, pacietības mācīšanās ir viena sarežģīta padarīšana...

Un vispār - šodien to vien gribas kā čīkstēt... Ielīst kādam klēpī, pasūdzēties par lielo, ļauno un negodīgo pasauli, ļaut, lai paglauda galviņu un pasaka, ka viss būs labi...
Arī stipriem cilvēkiem taču ir ļauts kādreiz salūst, vai ne?